Mieloma ir ļaundabīga asins sistēmas saslimšana un otra izplatītākā asins sistēmas onkoloģiskās slimības forma. Tas ir asins vēža veids, kas attīstās no plazmas šūnām kaulu smadzenēs. Mielomu bieži sauc arī par multiplo mielomu, jo lielākajai daļai cilvēku tās diagnosticēšanas brīdī ir vairāki kaulu bojājumi. Šī slimība sastopama 1% no visiem ļaundabīgu audzēju gadījumiem.

Toksoplazmoze ir invāzijas slimība, ko ierosina vienšūnas parazīts toksoplazma (Toxoplasma gondii), kas ir viens no pasaulē izplatītākajiem parazītiem. Ar toksoplazmozi var slimot cilvēks, savvaļas un mājas dzīvnieki un putni. Inficēšanās parasti notiek, ēdot termiski nepietiekami apstrādātu inficētu gaļu. Toksoplazmoze dažiem cilvēkiem var izraisīt gripai līdzīgus simptomus, taču lielākajai daļai inficēto cilvēku simptomi var neparādīties.

Hematomiēlija ir asinsizplūdums muguras smadzenēs. Kaut arī hematomiēlija var rasties traumas rezultātā, šo terminu ierasti lieto, lai apzīmētu asinsizplūdumu muguras smadzenēs, kas nav traumatisks. Šāda veida asinsizplūdums bieži var rasties pēc straujām mugurkaula fleksijas un ekstensijas kustībām, lielas fiziskas slodzes vai mugurkaula trulas traumas.

Paroksismālie traucējumi ir pēkšņa simptomu atkārtošanās vai pastiprināšanās; tie var izpausties, piemēram, spazmu vai krampju veidā. Šos īsos, biežos simptomus var novērot saistībā ar dažādiem veselības stāvokļiem. Veģetatīvie paroksismi rodas veģetatīvās nervu sistēmas virssegmentārās daļas – galvas smadzeņu deniņdaivas garozas, hipotalāma un smadzeņu stumbra tīklotā veidojuma – funkciju traucējumu dēļ.

Acidoze ir patoloģisks stāvoklis, kura izteiktākais simptoms ir augsts skābes līmenis organismā jeb ūdeņraža jonu koncentrācijas pieaugums asinīs – asiņu paskābināšanās. Ķermenim ir jāuztur skābuma līdzsvars, lai nodrošinātu optimālu veselību. Ja asinis kļūst pārāk skābas vai pārāk sārmainas, tas var izraisīt nopietnas veselības problēmas. 

Mukopolisaharidoze ir retu ģenētisku slimību grupa; slimības rezultātā netiek pareizi sadalīti mukopolisaharīdi, tādējādi, izraisot nepilnīgas vielmaiņas produktu uzkrāšanos organismā, tiek traucētas šūnu funkcijas. Zīdaiņiem ir novērojamas cirkšņu un nabas trūces pazīmes, skeleta nepilnības, palēnināta augšana, rupji sejas vaibsti, radzenes apduļķošanās, kā arī palielinātas aknas un liesa.

Cistaļģija, vairāk zināma kā intersticiālais cistīts, ir sindroms, kam raksturīgas sāpes un iekaisums urīnpūslī, kas ilgst vairāk nekā sešus mēnešus. Šo saslimšanu dēvē arī par urīnpūšļa sāpju sindromu. Vairumā gadījumu tas tiek diagnosticēts sievietēm. Šīs stāvoklis var būt grūti diagnosticējams un ārstējams. 

Muskuļu sāpes var būt simptoms arī nopietnām muskuļu slimībām, un viena no tādām ir arī reti sastopamā Pompes slimība. Šādas pataloģijas gadījumā cilvēka ķermenī ir kavēta lizosomas izstrāde, kas enerģijas iegūšanas nolūkos šķeļ cukuru, ko sauc par glikogēnu. Pompes slimība izraisa muskuļu vājumu un apgrūtinātu elpošanu; organismā uzkrājoties pārāk daudz cukuram, tiek nodarīti bojājumi muskuļiem un orgāniem, galvenokārt aknas un sirdi.

Sifiliss ir hroniska venēriska infekcijas slimība, kas visbiežāk tiek iegūta dzimumakta ceļā. Neārstēts sifiliss var nopietni bojāt sirdi, smadzenes vai citus orgānus un var pat būt bīstams dzīvībai. Piedzimtais sifiliss var pāriet no mātes uz bērnu grūtniecības laikā. Slimības gaita ir viļņveidīga, ar aktīvākiem periodiem, kad redzams ādas un citu orgānu bojājums, un latentiem periodiem, kad sifiliss konstatējams, veicot laboratoriskus izmeklējumus.

Tularēmija ir reta akūta infekcijas slimība, kam raksturīgs drudzis, limfmezglu iekaisums un to palielināšanās; tā ir pazīstama arī kā trušu drudzis vai briežutu drudzis. Slimību ierosina baktērija Francisella tularensis, un cilvēki ar to inficēties var dažādos veidos, tostarp no kukaiņu kodumiem un tiešā saskarē ar inficētu dzīvnieku. Tularēmija ir ļoti lipīga un potenciāli letāla slimība, taču, ja tiek diagnosticēta agri, tā parasti ir ārstējama ar specifiskām antibiotikām.