Labsajūta ir kļuvusi par vienu no centrālajiem veselības aspektiem, kam pievēršam arvien lielāku uzmanību. Ikviens vēlas justies labi, taču ikdienas steigā nereti aizmirstam sev pajautāt – kas traucē mūsu labsajūtai? Aptauja “Labsajūtas barometrs”* atklāj, ar kādiem šķēršļiem ceļā uz labu pašsajūtu visbiežāk sastopas Latvijas iedzīvotāji.

Skola, nevēloties uzņemties papildu grūtības, atsaka uzņemšanu bērnam ar garīga rakstura traucējumiem. Vai tā drīkst rīkoties un cik tas ir pamatoti? Šajā gadījumā jānodala divas dažādas situācijas. Pirmā, ja bērns vēl nav uzņemts izvēlētajā skolā, tad atteikumam jābūt skaidri (tiesiski) pamatotam. Otrā, ja bērns jau mācās konkrētā skolā, tai nav tiesību likt vecākiem izvēlēties citu skolu.

Būt vērīgiem un prast savlaicīgi rūpēties par mentālās veselības vajadzībām nav viegli – ar stresu un iemesliem trauksmei var nākties saskarties vai  katru dienu. Pamanīt un iesaistīties, kad palīdzība nepieciešama tuviniekam, iespējams, ir vēl sarežģītāk. Kādām pazīmēm noteikti vajadzētu pievērst uzmanību?

Kur beidzas veselīga piesardzība un sākas nepamatotas aizdomas? Paranoīdas personības traucējumu gadījumā šī robeža ir izplūdusi, liekot cilvēkiem uztvert apkārtējo pasauli kā naidīgu un draudīgu. Viņi ir pārliecināti, ka citi vēlas viņus izmantot vai nodarīt pāri, pat ja tam nav nekādu pierādījumu...

TV personība, treneris un balss aktieris Ansis Klintsons ir piedzīvojis vairākas izdegšanas fāzes – pat tiktāl, ka sajucis diennakts ritms un viņš vispār nav varējis gulēt. Tiecoties pēc arvien labākiem rezultātiem, gadījies arī fiziski pārtrenēties. Tomēr vlogā “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu” Ansis atzīst: sevis mocīšana nevienam nedod nekādu labumu – tieši tāpat kā absolūta nevērība pret savu fizisko un garīgo veselību.

Mūziķis un mūzikas producents Markus Riva (Miķelis Ļaksa) ne vienmēr ir bijis pašpārliecināts, fanu mīlēts un līdz ausīm iekšā tajā, ko mīl visvairāk, – mūzikā. Pusaudža gados viņš ne tuvu nav juties pieņemts un saprasts.

Pēc dažādu pētījumu datiem, teju katrs piektais pieaugušais ir sastapies ar bezmiegu 12 mēnešu periodā, savukārt katrs desmitais Eiropas iedzīvotājs cīnās ar hronisku bezmiegu ilgtermiņā.[1] Tā kā bezmiegs ir kompleksa problēma, kas ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti, visā pasaulē tiek meklēti efektīvi risinājumi.

Mūsdienu dinamiskajā un prasīgajā dzīves ritmā arvien biežāk tiek runāts par garīgās veselības nozīmi, tomēr daudzas problēmas paliek nepamanītas – īpaši, ja tās ārēji neietekmē cilvēka veiktspēju. Viena no šādām grūti atpazīstamām, bet vienlaikus izplatītām garīgās veselības traucējumu formām ir augsti funkcionējošā depresija (ang. high-functioning depression), kas saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem skar miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, Latvijā 30 % sieviešu un 17 % vīriešu partnerattiecībās ir piedzīvojuši vardarbību*, tomēr joprojām bieži vien vardarbību ģimenē sabiedrība uzskata par privātu jautājumu. Psihoterapeits Artūrs Miksons atgādina, ka vardarbība ģimenē nav norma.

Ir aplami domāt, ka depresiju var pamanīt acumirklī. “Kā tad nu ne,” kāds var iebilst, “depresīvs cilvēks taču būs nomākts un skumjš.” Tik vienkārši nebūs vis. Ne velti depresiju mēdz dēvēt par maskēšanās meistari, jo tā var slēpties arī aiz smaidiem, smiekliem un hiperaktivitātes.