Mentālā veselība: kādus signālus nedrīkst ignorēt?

Būt vērīgiem un prast savlaicīgi rūpēties par mentālās veselības vajadzībām nav viegli – ar stresu un iemesliem trauksmei var nākties saskarties vai  katru dienu. Pamanīt un iesaistīties, kad palīdzība nepieciešama tuviniekam, iespējams, ir vēl sarežģītāk. Kādām pazīmēm noteikti vajadzētu pievērst uzmanību?

Daudzi cilvēki trauksmi, pastāvīgu stresu, nespēju labi izgulēties uztver kā normālu ikdienas pavadoni, taču tā nevajadzētu būt – tas viss kaitē gan mentālajai, gan fiziskajai veselībai, var radīt ilgtermiņa sekas, var būt palaidējmehānisms nopietnākām slimībām, piemēram, depresijai, vai pat neatgriezeniskam lēmumam. To apzināties un pamanīt ir svarīgi, domājot gan par sevi, gan līdzcilvēkiem.

Nesen notikušajā "Mēness aptiekas" rīkotajā diskusijā, eksperti meklēja atbildes uz mentālajai veselībai nozīmīgiem jautājumiem, raugoties uz šīm problēmām no dažādiem skatpunktiem.

Meklēt palīdzību ir normāli

Rīgas Stradiņa universitātes profesors, Nacionālā psihiskās veselības centra psihiatrs Māris Taube apstiprina, ka cilvēka mentālā veselība atspoguļo pašreizējo realitāti: “Pandēmija, kas visiem bija grūts laiks, nav pagājusi bez sekām, turklāt parasti sabiedrības veselības notikumu sekas ir redzamas ar divu, triju gadu novirzi. Arī karš, kas joprojām notiek Ukrainā, ģeopolitiskais stāvoklis rada lielu nestabilitāti, nedrošības izjūtu, kas pastiprina risku, ka tiem, kuriem jau bija, piemēram, trauksme vai depresija, tā paasinās, un rodas arī jauni pacienti. No veselības jomas viedokļa labāk nepaliek, taču no otras puses – cilvēki kļūst atvērtāki mentālās veselības vajadzībām, psihiskajai palīdzībai.”

Psihiatrs norāda, ka sabiedrībā joprojām ir dzīvi stereotipi par ģimeni, par attiecībām, par to, kuram jāpelna, kurš nedrīkst būt vājš, kuram jāspēj ar visu tikt galā. “Mums ir jālauž šie stereotipi ar pakalpojumu pieejamību, ar attieksmi, ar ārstēšanu, lai cilvēki nebaidītos un civilizēti, mūsdienīgi saņemtu palīdzību.”

Mentālās veselības pasliktināšanās signāls – miega traucējumi

Foto: Freepik.com/ krakenimages.com

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra miega speciāliste-pediatre, Latvijas Miega medicīnas biedrības prezidente Marta Celmiņa norāda, ka mentālās veselības kontekstā galvenokārt pacienti sūdzas par bezmiegu – grūtībām aizmigt, cauru miegu, nereti atzīst, ka ilgstoši, piemēram, trīs gadus neguļ vai guļ tikai trīs stundu diennaktī.

“Pieredze rāda: to, ka miegs nav kvalitatīvs, cilvēki spēj atzīt. Īslaicīgs bezmiegs ir grūtības izgulēties, kas ilgst līdz trim mēnešiem. To laikā mēdz izveidoties miegam kaitīgi paradumi, piemēram, cilvēks izdomā glābt miegu agrāk iekāpjot gultā, taču tā pat līdz vieniem naktī neaizmieg – grozās, ir skrienošās domas, ruminācijas. Līdz ar to, miegu un atrašanos gultā sāk saistīt ar mocībām, var rasties nereālas gaidas, piemēram, “ja varēšu izgulēties deviņas stundas, man viss būs labi”. Tas tikai pastiprina negatīvo uzvedību – ātrāk iekāpt gultā, pagulēt diendusu, brīvdienās gulēt ilgāk. Rezultāts ir slikta pašsajūta dienas laikā, nogurums, dusmas, kas noved līdz paaugstinātai uzbudināmībai (paaugstinās arī asinsspiediens, ķermeņa temperatūra, paātrinās sirdsdarbība, palielinās psihoemocionālā stresa līmenis. Ja īslaicīga bezmiega laikā izstrādājas miegu traucējoši paradumi, liela iespēja, ka bezmiegs attīstīsies ilgtermiņā.”

Marta Celmiņa uzsver, ka nav miega bankas. Lai atpūstos un atjaunotos, (tostarp – mentāli), cilvēkam ik diennakti ir nepieciešamas septiņas līdz deviņas stundas miega. “Ieejot guļamistabā ir jābūt gatavam aizmigt, nevis jādomā par to, ka tūlīt atkal piedzīvošu bezmiegu. Mūsu galvenais darbības lauks ir savu domu un uzvedības salabošana.”

Pirmais maršruts – uz aptieku

"Mēness aptiekas" farmaceite Evita Lārmane novērojusi, ka tendence vērsties aptiekā ar sūdzībām par miega traucējumiem, trauksmi vai ilgstošu nogurumu, pieaug. “Manuprāt, ir divi iemesli. Pirmais – pamazām tiek lauzta stigma un pieņemts, ka meklēt palīdzību un ārstēties, ir normāli. Otrais – cilvēku skaits, kam ir kāda mentālās veselības problēma, patiešām pieaug. Aptiekā mēs šos cilvēkus satiekam klātienē, redzam, kā izturas, kā sarunājas. Parasti viņi ir nervozāki, nereti – ļoti noguruši. Iemesli ir gan stress, gan ilgstoša nespēja atpūsties, iespējams, organismā trūkst kādu uzturvielu. Tomēr bieži vien tas var būt arī kāds nopietns organisma stāvoklis.”

Farmaceits var palīdzēt saprast, ka cilvēkam ir problēma, un, iespējams, ir jāvēršas pie speciālista pēc palīdzības. “Mēs arī varam motivēt vairāk nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, runājam par pilnvērtīgu uzturu. Tiesa, ne visi, kam ierosinām, patiešām arī aiziet pie speciālista. Nereti redzam, ka uztura bagātinātāji tiek lietoti ilgstoši, pat gadiem. Varbūt uztura bagātinātājs neizraisa pieradumu, kā daži medikamenti, tomēr tolerance veidojas un, piemēram, trauksme var saglabāties.”

Psihiatrs atzīst: “Reizēm tieši farmaceitam cilvēki uzticas visvairāk, jo uz šo aptieku un pie šī farmaceita iet jau gadiem. Iespējams, uzticēšanās var dot drosmi: ja farmaceite iesaka vērsties pie psihologa vai ārsta, varbūt tieši to man vajag!”

Laimīgie psihologu nemeklē

Foto: Freepik.com/ freepik

Klīniskā psiholoģe, sertificēta kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste un supervizore Marija Ābeltiņa atklāj: “Pie psihologa cilvēks var nonākt kādā dzīves krīzes posmā, kad emocijas un sajūtas ir spilgtas, saasinātas, jo, piemēram, ir sērošanas process vai darba zaudēšanas krīze. Šādos gadījumos psihologs, īpaši būvējot sarunu, palīdz samazināt emociju intensitāti. Iespējams, pietiek ar vairākām tikšanās reizēm, lai atkal justos stabili un nebūtu nepieciešams psihiatrs. Taču visbiežāk sastopos ar sūdzībām par sajūtām, kas bieži atkārtojas, kurās cilvēks ir iesprūdis. Piemēram, ir nepārejoša nomāktība, bēdīgums vai satraukums, pat panika. Nereti piedzīvo arī lielu šo sajūtu intensitāti. Tas traucē dzīves kvalitāti – nevar iet uz darbu, nevar pieslēgties bērnu audzināšanai, pasliktinās attiecībās ar tuviniekiem. Var būt arī ķermeniskās sajūtas, piemēram, domu ir tik daudz, ka nav iespējams gulēt, vai ir tik ļoti liels satraukums, ka nevar parunāt.”

Šīm pazīmēm vajadzētu pievērst uzmanību un meklēt speciālista palīdzību. Psiholoģe saka: “Laimīgie pie mums nenāk, nāk tie, kuri nejūtas labi, kaut ko nevar izdarīt vai sev nepatīk. Gadās gan arī tādi, kuri nezina, kas viņiem kaiš, jo pie psihologa atsūtījis tuvinieks.”

No uzvedības izmaiņām līdz traģēdijai

Kāpēc mentālā veselība ir tik svarīga? Gan tāpēc, lai spētu tikt galā ar ikdienas stresa situācijām un trauksmi, gan tāpēc, lai palīdzētu psihei saglabāt līdzsvaru ilgtermiņā. Nav noslēpums, ka sākumā šķietami nenozīmīgi mentālās veselības traucējumi, dažkārt noved arī pie neatgriezeniska lēmuma un traģiska iznākuma.

Mentālā atbalsta biedrības "Ogle" līdzdibinātāja Irena Cepurīte uzsver, ka tuvinieka mentālās veselības pasliktināšanās pazīmes var pamanīt, ja līdzcilvēki ir informēti, spēj tās atpazīt, tādēļ biedrības Ogle uzdevums ir gan atbalstīt, gan izglītot, lai pasargātu no ļaunākā – lēmuma pārtraukt dzīvi. Kas liecina par šādām domām? “Cilvēks var kļūt noslēgts, var parādīties vienaldzība pret apkārtējo vidi, nekārtība. Redzot to vai dzirdot kādu divdomīgu teicienu, piemēram, par aizceļošanu vai lūgumu pieskatīt kādu tuvinieku, ir jāpajautā tieši: vai tu domā par pašnāvību, tev jau ir plāns? Tad ir jāpalīdz nokļūt pie speciālista, jāizdara viss, lai šis cilvēks būtu drošībā. Ļoti svarīgi ir pamanīt mazās lietas un izmaiņas uzvedībā, būt vērīgiem un empātiskiem.”

Foto: Freepik.com/ jcomp

Psihiatrs skaidro: “Pašnāvība ir process, reti tā ir impulsīva, un šajā procesā cilvēks tomēr meklē palīdzību, kontaktus, taču ne tiešā veidā. Varbūt tas ir ģimenes ārsta apmeklējums ar vēdersāpēm un mēģinājums sākt runāt, varbūt tā ir saruna ar tuvinieku, varbūt kādu dokumentu kārtošana ir veids, kā cilvēks cenšas pievērst uzmanību. Viņš ir nonācis pie savām domām, bet vēl testē, un šis posms var būt ilgs, iespējams, pat pusgadu, kura laikā apkārtējie var pieļaut milzīgas kļūdas – nenoreaģēt, pateikt, ka runā muļķības, un cilvēks saprot, ka tas nevienam nav aktuāli un svarīgi. Tad ir brīdis, kad viņš kļūst absolūti laimīgs, jo ir izlēmis un atpakaļceļa nebūs. Vislielākā līdzcilvēku kļūda ir domāt, ka beidzot viss ir kārtībā. Ir jābūt ļoti uzmanīgiem: ja cilvēkam ir grūti, bet pēkšņi iestājas miers, tas nozīmē, ka ceļa atpakaļ nav.”

Psiholoģe papildina: “Dažkārt cilvēki domā, ka tie, kuri runā par pašnāvību, tikai manipulē, jo reiz jau teica, taču neizdarīja. Es to vienmēr uztveru nopietni – ignorēt ir bīstama attieksme. Jā, iespējams, runā par to jau piekto reizi, taču tieši šī var būt liktenīga. Pat, ja cilvēks ir tikai izmisis un visticamāk neizdarīs pašnāvību, taču viņam ir tik slikti, ka par to domā, tas arī prasa uzmanību un speciālistu palīdzību.

Vēlos aicināt – ja tas, ko šobrīd pārrunājam, jūsos atsaucas, bet savas domas negribat nevienam atklāt, ir krīzes tālrunis pieaugušajiem 116123, kas pieejams visu diennakti. Neviens neuzbruks ar moralizēšanu un pamācībām. Uz jūsu zvanu atbildēs speciālisti, kuri ir sagatavoti uzklausīt un kopā ar jums domāt, kā rīkoties.”

Uzticēšanās speciālistiem un vēlme palīdzēt pašam sev

Televīzijas personība Armands Simsons dalās personīgajā pieredzē ar depresiju un norāda, ka traucējumu signālus pašam bijis grūti pamanīt, savukārt ceļā uz atlabšanu ir svarīgi sadarboties un uzticēties speciālistiem: “Es nesapratu, kas ar mani notiek, pats nemanīju signālus, kas liecināja, ka kaut kas nav labi, – tos pamanīja sieva un māsa. Kad nonācu pie speciālista – uzticējos, ka viņš sapratīs, kas man kaiš un palīdzēs. Tā arī notika. Tā bija paļaušanās, dodot abas rokas, ļaujot, lai mani ved. Uzticēšanās bija svarīga arī brīdī, kad sāku lietot medikamentus. Ārsts brīdināja, ka uzlabojumi var nebūt pamanāmi uzreiz. Un manā gadījumā tā arī bija, bet es tam biju gatavs, man bija terapija, uzticības personas – psihiatrs un psihoterapeits. Lai uzticētos ir jāiegulda liels darbs, bet galvenais – jābūt vēlmei palīdzēt pašam sev.”