Markus Riva: mēs neesam dzelzs vīri 24/7, drīkstam būt arī vāji
Mūziķis un mūzikas producents Markus Riva (Miķelis Ļaksa) ne vienmēr ir bijis pašpārliecināts, fanu mīlēts un līdz ausīm iekšā tajā, ko mīl visvairāk, – mūzikā. Pusaudža gados viņš ne tuvu nav juties pieņemts un saprasts. Viesojoties vlogā “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu”, viņš stāsta – tieši skolā piedzīvotais bulings ir ļāvis kļūt par tādu personību, kāds viņš ir šodien, un spēt labi justies prožektoru gaismā, jo skatuves karjera var būt nežēlīga.
Skatuves profesijas neveicina drošību par nākotni
Markus Riva ir vieglāk lietojams vārds, it īpaši ārzemēs, un, iespējams, pašos pirmajos karjeras gados Markus Riva ļāva Miķelim Ļaksam justies drošākam un pārliecinātākam par sevi, kāpjot uz skatuves. Tomēr tie laiki sen ir garām, un mūziķis atzīst – abas šīs viņa personības daļas ir cieši saistītas: “Es nestaigāju maskās. Ir, protams, reizes, kad tāda jāuzliek, jo cilvēks, kurš klausās koncertu un par to maksā, ir pelnījis priecīgu seju. Izklaides industrija ir sava veida teātris. Psiholoģiskais slogs ir liels, un šai profesijai nākas daudz ko upurēt. Taču es arī kopumā sevi asociēju ar kaut ko priecīgu un pozitīvu.”
Šobrīd Markus Riva jūtas iekšēji spēcīgs, viņam ir ļoti darbīgs posms – tikko izdots albums, turpinās dažādi televīzijas projekti, ir daudz pasākumu. “Kad esi aizņemts un pieprasīts, tas māksliniekam sagādā vislielāko prieku. Ir tik daudz stāstu par māksliniekiem norietā, kuri vairs nevienam nav vajadzīgi, un tad sākas lielas problēmas, kas arī mani mazliet biedē. Protams, domāju, kāds būšu pēc 30, 40 gadiem. Man labs piemērs ir mans opis, kurš līdz 89 gadu vecumam baudīja saviesīgo dzīvi, dejoja, gleznoja. Negribas, lai mans mentālais stāvoklis būtu atkarīgs no tā, cik pieprasīts esmu un ko cilvēki par mani domā,” saka mūziķis.
Viņaprāt, cilvēki pārāk bieži sevi nevajadzīgi izkaisa sīkās lietās, un mentālā veselība cieš no soctīklu ierakstiem un cepšanās par to, ko dara politiķi vai ko citi par mums domā: “Jācenšas stāvēt tam visam pāri, būt bigger than this – kā mana jaunā albuma nosaukumā. Vajag mazāk sēdēt soctīklos, gaidot, kad citi tevi novērtēs, labāk aiziet uz mežu un sajust īsto dzīvi.”
Pieredze, kas norūda
Pusaudža gados Markus Riva pamatīgi dabūja ciest no apcelšanas skolā. Viņš stāsta: “Pats sevi līdz galam nepieņēmu, likās, ka esmu dīvainītis un pārāk atšķirīgs, noteikti ne no krutajiem čaļiem, kuri bija lielā vairumā un ar lieliem ego. Biju diezgan tizls, apaļīgs, uz sporta stundām gāju ar mokām, man bija zaķa zobi un šķības brilles, jo tās kaut kur salūza, un vecākiem īsti nebija naudas, lai nopirktu jaunas. Tagad es uz to periodu neskatos kā uz kaut ko traģisku, bet tolaik bija diezgan grūti iekļauties pasaulē un uzmācās ne pārāk labas domas par to, kā un vai vispār es redzu kaut kādu nākotni.”
Markus Riva skolas laikā ne ar vienu īsti nav varējis par to parunāt. Mēģinājis stāstīt vecākiem, bet atbilde bijusi – beidz ņemties. “Ir jāuztver nopietnāk līdzcilvēku stāsti,” viņš saka. “Mamma, pirms aizgāja no šīs pasaules, arī pati atzina, ka varēja toreiz vairāk manī ieklausīties. No otras puses, es priecājos, ka tas viss ir padarījis mani par tādu cilvēku, kāds esmu tagad. Varbūt mans domu gājiens un dzīves uztvere bez tā visa būtu pavisam citāda.”
Emocijas nav tikai sievietēm
“Mēs neesam dzelzs vīri 24/7, drīkstam būt arī vāji,” ir pārliecināts Markus Riva. “Apmēram pirms gada pirmo reizi mūžā piedzīvoju to, par ko biju dzirdējis tikai nostāstos: īsi pirms pasākuma, kas man bija jāvada, man uznāca tāda trauksme un panikas lēkme, ka no dīvāna nevarēju piecelties. Kaut kā jau saņēmos, savu darbu izdarīju un pat guvu no tā prieku, bet tas bija dīvains brīdis, un es pat īsti nezinu iemeslu. Varbūt tāpēc, ka janvāris ir tumšs un drūms mēnesis, kuru daudzi ar mokām pārdzīvo. Varbūt tā ir vienkāršota pieeja – vainot gadalaikus, bet, dzīvojot Latvijā, no tā nevar izbēgt, novembris un janvāris ir šausmīgi grūti izturams.”
Savulaik 9. klasē, labu gribot, viņš ierosinājis, ka varbūt skolā vajag psihologu, jo bija salasījies tīņu žurnālos, ka tāda prakse šur tur ir ieviesta. Skolā psihologs neuzradās vis, toties direktors sarunāja vizīti pie psihologa tieši viņam, neizprotot, ka citiem jauniešiem arī to vajag.
“Vairāki mani paziņas ir uzsākuši psihoterapiju un apgalvo, ka tas ir labākais, kas ar viņiem noticis. Es šobrīd jūtos labi, bet arī apzinos, ka noteikti apakšā ir kaut kādi paslēpti slāņi. Problēmas, protams, var zem tepiķa paslaucīt, taču tur viņas krāsies un nekur nepazudīs, tāpēc vajadzētu saņemties – tā varētu būt mana šī gada apņemšanās,” saka Markus Riva.
Vloga epizode pieejama šeit.
Par kampaņu “Nokod desiņu par vīriešiem”
Pēc “Narvesen” un pētījumu aģentūras “Norstat” īstenotās sabiedriskās domas aptaujas datiem par vīriešu mentālās veselības problemātiku, šogad katrs trešais respondents atzīst, ka ir saskāries ar trauksmi, depresiju vai domām par pašnāvību. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību un veicinātu informētību par vīriešu mentālo veselību, problēmu cēloņiem un iespējamām sekām, februārī visos “Narvesen” veikalos norisināsies kampaņa “Nokod desiņu par vīriešiem”: pērkot divus franču hotdogus par 3 eiro, 10 centi tiks ziedoti biedrībai “Ogle” vīriešu mentālās veselības atbalstam.
Biedrības “Ogle” misija ir mazināt pašnāvību riska izplatību Latvijas sabiedrībā un novērst mentālās veselības problēmu rašanos, izglītojot sabiedrību par to nozīmi.
Kampaņas ietvaros YouTube vloga “Emocijām dzimumu atšķirības nav. Par vīriešiem ar Armandu Simsonu” sešās epizodēs apskatīsim dažādus sabiedrībā izsenis iesakņojušos stereotipus un sociālos standartus, kas var būtiski ietekmēt vīriešu mentālo veselību, uzdrīkstēšanos izpaust patiesās emocijas un lūgt līdzcilvēku palīdzību.
