Bez mammas piena
Foto: Donnie Ray Jones/Flickr
Sieviešu žurnāli un sabiedrībā populāras dāmas nenogurstoši skaidro, cik labi, ja māmiņa baro savu atvasīti ar krūti. Jā, tas ir ideāli! Taču, ja piens pazudis, nesteigsimies māmiņai to pārmest, jo lielākoties viņa pie tā nav vainojama.
Sapņi pret realitāti
Negaidīti notikumi un māmiņas pārdzīvojumi, apkārtējo neizpratne un atbalsta trūkums, bailes par sevi un mazuli, hronisks miega deficīts ir svarīgi faktori, kas ietekmē to, vai māmiņa spēs barot mazuli ar krūti. Šajā pieredzē ar mums dalījās Sanita (24), sešus mēnešus vecā dēliņa Kristapa māmiņa. "Tā sanācis, ka mēs ar dēliņu esam palikuši divi vien, ja neskaita manu mammu, kura cenšas mūs visādi stutēt un balstīt. Bērniņu es ļoti gaidīju un gribēju. Cerēju, ka mazulītis beidzot salīmēs kopā pajukušās attiecības ar draugu, bet, jo lielāks auga mans puncis, jo vairāk Mārtiņš no manis vairījās. Mūsu attiecību sākumā viņš solījās mani mīlēt un precēt, teica, ka kaut kad gribēšot arī bērniņus. Bet mazulītis pieteicās ātrāk, nekā plānojām. Kad Mārtiņš uzzināja, ka esmu stāvoklī, viņa seja pēkšņi pārvērtās līdz nepazīšanai – kļuva ledaina un sveša… Biju pārliecināta, ka ar laiku mans draugs šo faktu pieņems, ka mazulītis liks ledum viņa sirdī atkust… Dēliņš dzima ilgi un grūti. Un tad es viņu pirmo reizi ieraudzīju – tādu maziņu, neaizsargātu un neizsakāmi mīļu! Nākamajā dienā pie mums atnāca Mārtiņš. Pat vienu mazu puķīti nebija iedomājies atnest, bet es tik un tā priecājos. Paskatījies uz mazo man blakus, Mārtiņš savieba ģīmi un pajautāja, kāpēc viņš tik nelabi ķērcot… Gaidītās tuvināšanās vietā iznāca čiks. Jā minimālus alimentus viņš man tagad maksā, bet tas arī viss.
Sākumā man bija piens, ar ko dēliņu barot, bet tad kādu dienu tas izbeidzās. Litriem dzēru ķimeņu tēju ar pienu, bet nelīdzēja. Esmu zaudējusi visas ilūzijas par šo dzīvi un par mīlestību, bet jāturas kaut cik rāmjos, jo Kristapiņam taču esmu tikai es. Par spīti Mārtiņam un visai pasaulei, es tomēr gribētu izaudzināt savu dēliņu par labu cilvēku."
"Meitiņai nebija spēka zīst"
Vairākas māmiņas atklāti pastāstījušas, ka nespēja barot mazuli ar krūti viņām radījušas vainas apziņu un sajūtu, ka viņas nav labas mammas. Piena izbeigšanos piedzīvojusi arī Diāna (38), piecus mēnešus vecas meitiņas māmiņa. "Amēlija ir mans pirmais un vienīgais bērniņš. Par visu vairāk es tagad nožēloju, ka jaunībā man un vīram dzīvē galvenais bija bizness un karjera. Kad nonācām līdz domai, ka vismaz vienu mazuli ģimenē tomēr vajadzētu, ilgi nevarēju palikt stāvoklī. Visām draudzenēm jau sen bija pa divām vai trīs atvasītēm, bet man – nevienas. Abi ar vīru izgājām visdažādākos izmeklējumus. Ārsti secināja, ka praktiski esam veseli, bet… gadu pārāk daudz. Kad jau sākām domāt par adopciju, pēkšņi paliku stāvoklī. Pirmajos mēnešos lidoju kā pa mākoņiem. Grūtniecība it kā noritēja bez problēmām, bet… meitiņa piedzima septītajā mēnesī – maziņa, vārga, ar dažādām novirzēm no normas. Viņai nebija spēka pat krūti zīst. Pirmās divas nedēļas es mēģināju pienu atslaukt, bet tad tas pats no sevis izbeidzās. Jutos absolūti iztukšota, nespējīga un nekam nederīga mamma. Citas jaunās māmiņas ar mazulīšiem var doties, kur vēlas, jo piena kanniņa ideālākajā sastāvā, temperatūrā un daudzuma vienmēr ir līdzi, bet man caurām diennaktīm nākas noņemties ar piena maisījuma gatavošanu un pudelītēm, Jūtos kā piesieta pie mājas. Visvairāk uztraucos par to, vai mākslīgā pārtika Amēlijai sniedz visu, kas viņai nepieciešams, vai bērnam tādēļ neradīsies kādas papildu problēmas. Meitiņa slikti ēd, slikti guļ un maz pieņemas svarā. Abi ar vīru un abas vecmāmiņas esam noņēmušies tā, ka ne rīta, ne vakara, bet pats galvenais – jūtos absolūti nevērtīga mamma savam bērnam."
Zīšanas reflekss un attieksme
Mazulim piedzimstot, daba viņam devusi dažādus refleksus, kas nodrošina spēju izdzīvot. Taču bērniņam ļoti ātri no Maiami kūrorta apstākļiem, kādi ir mammas puncī, jāpielāgojas pavisam citai dzīvei. Un tas nav viegli. "Ja bērniņš ir pilnībā iznēsāts un gatavs pielāgoties jaunajiem apstākļiem, tad viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, bet, ja mazulis dzimis ātrāk vai arī viņam ir veselības problēmas, tad tās ir vēl papildu grūtības jaunajai situācijai, kad jāsāk vēl arī patstāvīgi elpot," stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatre Valda Krūmiņa. "Tik strauji, kā bērns aug pirmajos divos, trijos mēnešos, viņš vēlāk neaug nekad – nereti šajā īsajā laikā mazais mēnesī pieņemas svarā apmēram par kilogramu. Ja mazulis ir pilnībā iznēsāts gan svara, gan laika ziņā un visas funkcijas ir nobriedušas (spēja zīst, elpot, rīt, atrast mammas krūti, izrādīt savas vēlmes), problēmas parasti nerodas, taču, ja piedzimst agrāk, zīšanas reflekss var būt nenobriedis, mazais to nevar koordinēt kopā ar elpošanu un rīšanu. Tad viņu baro caur zondi. Vēlāk, kad bērniņš izrāda spēju zīst aktīvāk, var dot pudelīti." Pediatre stāsta, ka viens no hormoniem, kas nosaka piena izdalīšanos, ir oksitocīns, kas ir jūtīgs pret stresu – līdzko māmiņa uztraucas, piens neizdalās. "Ņemot vērā to, ka sievietei jau tā mēdz būt pēcdzemdību depresija vairāk vai mazāk izteiktā formā, bbērna tēva klātbūtne un sniegtā drošības sajūta šajā laikā ir ļoti būtiska. Galvenais, lai jaunā māmiņa justos labi un varētu bērnu barot. Bērniņš pats zina, ka ir jāēd, kad mamma pieliek pie kūts. Zīšana ir beznosacījuma reflekss." Zīšanas reflekss ir visiem bērniem, un tas atkarīgs tikai no mazuļa brieduma pakāpes.
Pirmā zīdīšana
V. Krūmiņa skaidro, ka pirmā zīdīšana var ilgt vien dažas minūtes, jo tikko dzimuša bērniņa kuņģa tilpums ir tikai viena tējkarote. Tātad, ja tas notiek tikai īsu brītiņu, nevajadzētu uztraukties. Otkārt, mammas piens sākumā ir ļoti koncentrēts – kā iebiezināts piens ar cukuru. Bērniņam šī koncentrētā barība lielos daudzumos nav nepieciešama. Pēc pirmās ēšanas bērns guļ – pat stundas četras, piecas. Tad atkal sāk knosīties, jūtot nepieciešamību pēc barības. Saskare ar mammu mazulim ir vissvarīgākā. Bērna trešā acs ir āda. Nav taisnība, ka mazo varam izlutināt, par daudz viņam pieskaroties – bērnam šī saskarsme ar mammu ir ļoti svarīga.
Kanibāla akts
Pētījumi liecina, ka pusgada vecumā tikai mazliet vairāk nekā 50 procenti bērnu Latvijā tiek zīdīti ar mātes pienu. Gadās, protams, ka sieviete var zīdīt savu mazulīti bez jebkādām problēmām, taču viņa to nevēlas. Varbūt viņa pat saka, ka to grib, jo zina, ka tas ir pareizi un labi, bet īstenībā kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nevēlas, piemēram, baidās, ka krūšu forma varētu mainīties, vai viņai radusies kāda psiholoģiska barjera. Te varētu līdzēt, piemēram, bērna tēva sapratne un būšana līdzās.
Psihoterapeite Zaiga Blaua uzskata, ka patiesībā ir ļoti maz iemeslu, kuru dēļ sieviete nevarētu barot ar krūti. "Tas ir fizioloģisks process, atbildes reakcija uz dzemdībām – ļoti reti piena nav vispār. Parasti piena trūkst kāda emocionāla stāvokļa dēļ. Viens no biežākajiem iemesliem – sievietes, kuras kļuvušas par mātēm, nereti izjūt tādu kā pretestību, jo uztver barošanu ar krūti kā kanibālisma aktu un viņai liekas, ka bērns viņu it kā apēd."
Emocionāli pārdzīvojumi, uztraukumi, to skaitā slimnīcas vide, kas saistās sāpēm, svešie cilvēki, intimitātes trūkums šajās iestādēs jāmin kā varbūtējie cēloņi piena pazušanai vai pat neesamībai. Trauksmes līmenis kavē laktācijas sākšanos. "Iespējams, jaunā māmiņa baidās pakļaut krūtis mehāniskiem bojājumiem, tāpēc barošana ar krūti nesagādā prieku. Arī neiejūtīga attieksme traucē. Varbūt kāda cita sieviete ir pārlieku uzbāzīga un cenšas iejaukties ar saviem padomiem." Vide ir svarīga bērniņa barošanai ar krūti. Bet jebkurā gadījumā māmiņai vajadzētu skaidri apzināties, vai viņa vēlas barot bērniņu ar krūti un spēj ziedot savu labsajūtu un ērtības mazuļa veselības un mīlestības dēļ.
Zīdīšanas akts ir īpaši svarīgs kontaktēšanās dēļ. Mazs bērniņš pasauli iepazīst ar muti. Ja māmiņai nav iespējas barot pašai, tik un tā iespējams imitēt zīšanu ar krūti – bērniņu šūpojam, runājam ar viņu, ļaujam iemigt rokās. Un nevar teikt, ka bērniņam kaut kā ļoti trūks tad, ja mamma nebaros viņu ar savu pienu. Bērnam ir vajadzīga mammas tuvums un viņas smarža.
Teksts: Zane Līce
