Ko man darīt kā rīkoties, ja viņam uz nāk šis lēkmes?

Labdien, manai otrai pusītei, ar ko kopā esmu mazliet vairāk kā gadu, var teikt, ka reizumis nāk virsū murgi, sāk teikt, ka neviens viņu negrib, ka visi viņu noliek, ka iešot prom, ko reizumis jau iz darījis, tad viņš it kā sadusmojas, nerunā, pat dienu, ja ko jautā, tad varbūt attrauc, un vēl runā visādas pārmetošas lietas. kas pat reizumis noved pie asarām, tad viņam ir iespēja pateikt, ka esmu histēriķe, un mums nekas nesanāk kopā. Pēc kāda laika norimst - it kā nekas nebūtu bijis. Esmu runājusi, ka jāiet pie speciālista, it kā ir ar mieru, bet līdz ko sākas tie gājieni, atkal atrunājas. Viņam ir 40, strādā par autobusa šoferi jau 13 gadus, darbs tomēr ir garīgi smags. Pirms nepilniem 3 gadiem no viņa pie cita vīrieša aizgāja viņa sieva, ko viņš ļoti pārdzīvoja. tagad iet šķiršanās tiesa, kas arī dod savu. Man ir 2 pusaudži, kas to visu redz, dēls jau pārvērties jau pret viņu, kas atkal viņam dod iespēju runāt, ka neviens viņu nevēlas, man dzīve iepriekš arī nav bijusi viegla. Daudz izciests. Nemāku uz vēdera līst, lai gan šķiet, ka tas viņam būtu pa prātam. Neko nevar aizrādīt, apstrīdēt. Aizgāju uz aptieku, pajautāju kādas nomierinošas zāles, ne stipras, man iedeva SEDATIF PC. it kā nav uz miegu, bet pie zālēm var pierast, lietojot viņš it kā mierīgāks, bet kā brīvdiena, tā vienmēr velk uz alkoholu un tad zāļu lietošana vienmēr izkrīt. Ko man darīt kā rīkoties, ja viņam uz nāk šis lēkmes?

Sveiki, Inga. Jūs raksiet, ka Jūsu draugs reizēm nepamatoti izjūt apkārtējo cilvēku izturēšanos kā sliktu un pats ir noskaņots naidīgi. Tas var liecināt, ka viņš nejūtas mierā pats ar sevi. No Jūsu rakstītā man nepalika skaidrs, kāda loma tajā ir alkoholam, ko Jūs pieminiet vēstules beigās. Varu ieteikt Jums pirmām kārtām sekot līdzi, lai nenodarītu pāri sev šajās attiecībās. Jūs variet draugam piedāvāt savu atbalstu, aprunāties ar viņu, parūpēties par viņu, bet - ja viņš to noraida, tad rūpējieties par sevi, lai...

Kā, lai pārvar tās bailes?

Labdien! Nezinu vai mana problēma ir nopietna, bet tā man ļoti traucē. Es ļoti baidos no apkaunojuma, man visu laiku liekas, ja izdarīšu, ko nepareizi, tad visi par mani smiesies. Ļoti baidos, ja man publiski kaut kur jāuzstājas, man sāk sāpēt galva un ir slikta dūša un ir bijušas reizes, kad vienkārši saaukstējos tieši pirms uzstāšanās, bet daudzi domā, ka tikai to tēloju! Kā lai pārvar tās bailes? Un man ir vēl viena problēma - esmu ļaunatminīga! Ja man kāds kādreiz pasaka, ko aizvainojošu, vai pat vienkārši pajoko, es to ilgi atceros! Lai gan zinu, ka tas bijis kaut vai joks un to teicis mans draugs, tomēr to ilgi atceros! Kā gan lai šādā situācijā saglabāju labas attiecības ar draugiem?

Sveiki, Zane. Man izklausās, ka runa abās situācijās iet par grūtībām attiecībās - gan ar citiem cilvēkiem, gan pašai ar sevi. Un tā ir lieta, kas prasa dziļāku iepazīšanu, par kuru ir grūti dot kādu tūlītēju (lasiet - vispārēju un virspusēju) padomu, ko ar to darīt. Jūs variet mēģināt pati sevi vairāk iepazīt, iedziļinoties tajā, kas ar Jums notiek - par ko ir bailes, ko nozīmē būt apkaunotai, kā Jūs jūtaties, kad par Jums pajoko, kas palīdzētu Jums justies drošāk utt. Jūs variet arī izmantot psihoterapiju, kas...

Kā man rīkoties šajā psiholoģiski situācijā situācijā?

Labdien, man ir situācija ar kuru pati nevaru tikt skaidrībā. Kā viss bija: es jutu, ka kaut kas viņa attieksmē pret mani nav tā un vēl visu laiku ar kādu sarakstījās, tad man viss apnika nolēmu darīt tam galu, izlasīju sms viņa telefonā, visu sapratu - mūsu "attiecībās" bija daudz melu, tad es naktī savācu viņa nedaudzas mantas (jo no mammas vel īsti nebija pie manis pārcēlies, no rīta, kad gāja prom teicu ņem mantas, nenāc vairs, viņš šokā, vēlāk saprata kāpēc. Mieru viņš man nelika, visu dienu rakstīja piedod, piedod, izdomāja visādas pasakas, ka esot slimnīcā, ka nevarēs bez manis dzīvot, darīs sev galu, tad sēdēja uz trepēm, gaidīja kad pārnākšu mājās, un lūdza, lūdza, solīja, ka viss mainīsies, viss būs labi, nekas tāds neatkārtosies un ne dienu nedeva man mieru. Sapratu, ka tikt no viņa vaļā nevarēšu, izlēmu dot iespēju ar mani satikties, kas būs. Nomainīja veco numuru, dāvināja puķes, veda izklaidēties. Tagad vienkārši mani moka doma, pareizāk - domas, ka viņš tomēr nemainīsies, ka tik un tā viņš mani māna, atceros tos brīžus kad teica vienu, bet bija pie citas utt. Atceros, cik man bija grūti, bet viņam bija vienalga un kad viņš nav blakus liekas, ka ir pie citas tagad es vairs neticu, grūti saņemties, es ar saviem jautājumiem kur, ko un kā viņam tā apnikšu, bet nomierināties nevaru, varbūt jāpaiet laikam, bet varbūt domāju pareizi, bet ne jau kā labāk sev. P.S. Nedod mieru doma, ka, laikā, kad viņš prasīja man piedošanu, es prasīju viņam, lai parāda man telefonu, kad paņēmu, tur bija saņemts sms, pēc satura sapratu, ka tā bija tā sieviete, bet viņš viņu jau bijis pierakstījis it kā vīrieša vārdā. No šī secinu, ka viņš, iespējams tik un tā ar viņu tiekas, jo taču, ja mainīja vārdu, tad gribēja tālāk ar viņu uzturēt attiecības, bet arī pēc tā, kad izlasīju un sapratu, ka viņš atkal mānās viņš tad arī nolēma nomainīt to numuru, bet viņš ir piereģistrēts saitā, kur viņa ir viņam ir draugos un viņi var caur turieni sazināties. Vot tādas domas mani nemitīgi moka un vēl un vēl nezinu vai tiešām viņš mainīsies, vai ticēt, vai skatoties pēc viņa uzvedības var ko secināt, tīri pēc cilvēka psiholoģijas, esmu apjukusi, tāpēc pati saprast nevaru neko. Kā man rīkoties šajā psiholoģiski situācijā situācijā?

Labdien, Nellija, Jūs rakstāt, ka nespējat tikt skaidrībā, man rodas jautājums - ko tieši Jūsvēlaties padarīt skaidrāku. Pieļauju, ka vēlaties noskaidrot kaut ko par savu partneri. Vienīgais veids, kā saprast viņu, ir jautāt viņam pašam. Tomēr es neesmu droša, ka šobrīd atklāta saruna ir iespējama, jo attiecības ir saspringtas, viņš (cik saprotu no Jūsu rakstītā) nespēj būt godīgs un Jūs viņam neticat. Es šobrīd Jums ieteiktu pamēģināt saprast, kas rada apjukuma stāvokli un kas to var mazināt. Apjukumu var radīt...

Kā lai rīkojas tādā situācijā, ja baidos ieslīgt lielā depresijā?

Labdien! Es pārdzīvoju lielu stresu, jo mana mamma saslima. Viņa slimo ar šizofrēniju, un pāris dienas atpakaļ viņai saasinājās simptomi, pavadīju ar viņu visu dienu, tad viņu aizveda uz slimnīcu. It kā nevajadzētu vairs uztraukties, jo zinu, ka viņu izārstēs, bet tomēr nevaru nomierināties. Neko nevaru ieēst, viss trīc, jūtos nomākta. Brīžiem liekas, ka ar mani var notikt tas pats, kas ar mammu, un tad paliek bail. Man jau ir bijusi depresija, iemesls tam bija arī mammas slimība un tas, ka viņu ielika slimnīcā. Kā lai rīkojas tādā situācijā, ja baidos ieslīgt lielā depresijā? Negribu, lai man būtu depresija, nevēlos dzert tās zāles. Jau kādu laiku man nav nekādu problēmu ar veselību, un tad pēkšņi tādi pārdzīvojumi. Pagaidām dzeru bilderjāņus, it kā palīdz, vismaz aizmigt varu. Varbūt Jūs varētu man kaut ko ieteikt?

Sveiki, Ilona. Tas, ka psihiskas slimības saasinājums ir saistīts ar stresu piederīgajiem, ir dabiski. Cik saprotu, tad stress par mammas slimības saasinājumu saistās ar ilglaicīgākām bažām par psihisko veselību - gan mammas, gan savu. Šobrīd varu ieteikt Jums atrast kādu - radinieku, draugu- un runāt par to, kas notika ar mammu un kā tas iespaido Jūs. Mēģiniet atcerēties, kas Jums ir palīdzējis agrāk tikt galā ar stresu. Ja spriedze nemazinās, tad variet sazināties ar speciālistu - psihologu, psihoterapeitu...

Lūdzu, palīdziet man risināt sarežģītās attiecību problēmas?

Labdien! Lūdzu, palīdziet! Man ar katru dienu kļūst mazāk un mazāk spēka, es ar pašreizējo draugu esmu kopā 10 mēnešus, pēdējā laikā viņš mani vispār neciena, ārā, veikalā kliedz uz mani, saka, ka nepatīk kā es ģērbjos, kā vispār es kaut ko daru, nepatīk viņam, ka man mājās nav tā un tā, ka viņam man jāsakot, kas vajadzīgs (piemēram virtuvē: tādi un tādi naži, tādi un tādi trauki), kad es viņam sāku kaut ko teikt, kaut kā paskaidrot kāpēc tas tā un tā, viņš paliek psihiski vispār nelīdzsvarots, draud mani nogalināt, nožņaugt utt, līdz ar to saka, ka es pati esmu vainīga, ka saniknoju viņu, pati vainīga, ka viņu neklausos, pēdējā laikā pat tad, kad es klusēju, viņš tik un tā kļūst niknāks un niknāks, sāk vandīt visu manu dzīvokli, es nezinu kā man būt, plus pie tā visa viņš grib ātrāk iepazīties ar maniem vecākiem, bet es negribu, jo vai ir vērts, ja mums ir tādas attiecības, ja es viņam kaut ko atsaku, viņš neļauj paskaidrot ko un kāpēc, viņš mani nedzird vispār, ja tomēr cenšos atkal sanāk tie psihi un draudi, esmu vainīga visās viņa bēdās, visā un vēl viņš man melo, stulbi, nežēlīgi melo: kad vajadzēja man ar viņu tikties, viņš teicis, ka nokritis no motocikla un viņu draugs ved mājās, kad teicu, ka atnākšu pie viņa, viņš teicis, ka mamma ir nikna un nevajag iet, tad es visu nakti gulēt nevarēju, uztraucos, domāju pamodīšos un iešu pie viņa, beigās viņš no rīta atnācis pie manis, teicis, ka māte viņam atļāva no gultas celties, bet vēlāk viņam netīšā izleca: es vēl neesmu bijis mājās un mammu neredzēju, es biju šokā, kad man nokrita noskaņojums tā dēļ, tad es arī biju vainīga, ka mani tas satrauca un atkal sākās tā kliegšana un mani ielā un sodīšana par visu, esmu visā vainīga, bet viņam pa ko par ko tas viss viņam, ja viņš man dara tikai labu, viņš ir slims, es nevaru tā dzīvot, bet tā stulbā cerība uz to ka viss mainīsies, kā man būt, lūdzu palīdziet, ko jūs par to visu domājat? Lūdzu, palīdziet man risināt sarežģītās attiecību problēmas?

Labdien, Lillija, lasot Jūsu aprakstu par attiecībām ar draugu, pirmais nāk prātā vārds vardarbība. Tas, kā Jūs aprakstāt drauga izturēšanos - kritizēšana, vainošana, pazemošana publiskā telpā, noniecināšana, prasības, ir emocionāla vardarbība; draudi nožņaugt, nogalināt, dzīvokļa vandīšana ir fiziska agresija un draudi ar fizisku vardarbību. Tāpēc man rodas bažas par to, cik droši Jūs variet justies esot kopā ar draugu, vai viņa nesavaldība un agresīvā uzvedība vienā brīdī nevērsīsies pret Jums....