Kā cīnīties ar kancerofobiju un tieksmi katru mazāko fizisko simptomu sasaistīt ar ļaunām saslimšanām?
Linda 2019. gada 18. jūlijā
Labdien!
Masu medijos arvien biežāk parādās raksti par ļaundabīgu audzēju novēlotu atklāšanu (pat cilvēkiem, kas regulāri apmeklē ārstus un veic veselības pārbaudes), medikamentu nepieejamību, slimību daudzveidīgajiem simptomiem un letāliem iznākumiem. Var saprast, ka šādu rakstu mērķis ir izglītot cilvēkus un mudināt laikus apmeklēt ārstus un veikt izmeklējumus. Taču, gribot negribot, šādi raksti mani ir noveduši pie iekšēja nemiera: "Ja nu tā gadās arī ar mani vai kādu no maniem tuviniekiem?" Līdzko organismā kaut kas iesāpas, uzreiz iekšā tirda nemiers, kaut tikai tas nesignalizētu par kādu nopietnu saslimšanu.
Lai gan regulāri apmeklēju ārstus un veicu profilaktiskās veselības pārbaudes, apzinos, ka katru gadu pārbaudīt organismu no galvas līdz papēžiem nav fiziski iespējams (un nav arī vajadzīgs). Taču galvā ik pa laikam iezogas bailes saskarties ar slimību. Kā lai cīnās ar kancerofobiju un tieksmi katru mazāko fizisko simptomu sasaistīt ar ļaunām saslimšanām? Nesen tuvs cilvēks turklāt redzēja sapni, ka esmu saslimusi ar vēzi, un šis sapnis manas bailes uzkurina vēl vairāk.
Priecātos uzklausīt kādu padomu!
Paldies jau iepriekš!
Atbildes:
-
2019. gada 26. jūlijā
Labdien!
Šķiet, uz Jūsu bailēm vērts paskatīties filozofiskāk. Piemēram, Ņothaņs Thiķs, budistu mūks un dzen meistars, savā grāmatā "Bailes" raksta par 5 dzīves atziņām: "Mums no dabas ir lemts novecot un mēs nevaram no tā izvairīties. Mums no dabas ir dota slikta veselība, mēs nevaram izvairīties no slimībām. Mums no dabas ir lemts nomirt, mēs nevaram izvairīties no šķiršanās. Mēs mantojam savas ķermeņa, runas un prāta rīcību sekas. Mūsu darbības ir mūsu turpinājums."
Ja mēs spējam pieņemt iepriekšminēto un to, ka nevaram visu kontrolēt, mēs varam izbaudīt dzīvi. Domāju, ka, sekojot līdzi savai veselībai un rūpējoties par to gan fiziski, gan garīgi, mēs varam izdarīt ļoti daudz. Jo saslimšana ar vēzi vai kādu citu nopietnu saslimšanu, domāju, ir skatāma kā ķermeņa signāls, ka cilvēks par sevi nerūpējas. Ka vairāk rūpējas par citiem un sevi upurē. Par daudz strādā un neatpūšas u. tml. Tādēļ par sevi rūpēties ir svarīgi. Tādējādi mēs dodam ķermenim signālu, ka mēs gribam dzīvot, mēs mīlam dzīvi un dzīvojam atvērti un nebaidoties. Kādēļ tad ķermenis lai slimotu, ja par to tik labi rūpējas? Iespējams, ka tādējādi izdosies novecot veselīgi un mazāk sapīgi. Jo labāka emocionālā veselība un briedums, jo vieglāk ir tikt galā arī ar dzīves pārbaudījumiem, bet saprotiet - ikviens ir mirstīgs un cilvēcisks nevis pārdabiski izturīgs. Lai cik ļoti mēs censtos, mēs nevaram pasargāt sevi no dzīves un nāves, bet iemācīties tik ļoti nebaidīties un vairāk izbaudīt dzīvi, nevis dzīvot raizējoties, tas ir iespējams.Dr. Inita Lēna Goldšteina, Goldšteinas I. ārsta - psihoterapeita prakse