Labdien!

Ir problēmas attiecībās - mans draugs ir zaudējis šo te ''mīļuma'' sajūtu, nezinu, kā lai to nodefinē. Tādā līmenī, ka rodas sajūta, vai būt ar mani kopā. Cik zinu, šādi mirkļi attiecībās var būt, bet šis velkas jau kādu laiku, viņš jūtas ļoti izdedzis. Viņš pastāvīgi jūtas slikti. Viņš pēc dabas ir perfekcionists, pedants, liels karjierists un raujas ''melnās miesās'', lai sasniegtu karjeras kāpumu. Pēdējā laikā tas viss ir bez rezultātiem, viņš ir pārguris. Darbus apvieno ar mācībām. Pa nakti dažkārt jāstrādā, tad atbrauc brīvdienā, paguļ dažas stundas un laižas darīšanās tālāk. Dzīvo vienā istabā ar cilvēku, kurš bieži krīt uz nerviem, bet nav naudas, lai dzīvotu savādāk. Pirms laika mums bija nopietnas problēmas, kas vilkās apmēram pusgadu. Šo problēmu sakarā esam ļoti daudz rājušies, es visvairāk. Tad arī šīs tukšās sajūtas vienam pret otru bija, protams, daudz. Taču tagad it kā viss ir kārtībā, ja neskaita manas daudzās prasības un dusmas, par ko esmu savukārt dusmīga uz sevi, jo zinu, ka, lai arī viņa rīcība nav bijusi diez ko laba, es, manuprāt, par daudz viņu stostu, kas, iespējams, arī viņu noēd. Viņam gribas visu, kā labāk. Viņam ir daudz vainas apziņas par to, kāds bijis pret mani, saka, ka es viņam esmu pārāk laba. Par to, ka nedzīvojam kopā, kā gribējām, par ko viņa vīrieša instinkts (nest finansiālu atbildību) un viņa pašapziņa, protams, arī cieš. Šobrīd viņš ir pilnīgi ''nost''. Pret mani vairākas nedēļas neko nejūt. Negrib par to runāt, bet nākot galvā visādas sliktas domas - kā būtu bez manis u.tml. Tā kā abi esam jauni un ar ne to lielāko pieredzi, es vēlējos atrast un, iespējams, apstiprināt atbildi man esošajam jautājumam - vai izdegšana un šīs visas vainas apziņas var būt par iemeslu tam, ka pret mani neko nejūt?

Paldies!