Labdien!

Man radās jautājums, vai mani ēšanas paradumi varētu būt uz psiholoģiska pamata, vai man vienkārši ir šādi paradumi.

Nevarētu teikt, ka ēdu daudz - lielas porcijas. Ēdu mazas porcijas, bet bieži. Otrs ir tas, ka mana ēdienkarte ir diezgan šausmīga šobrīd, jo pēdējā laikā neko siltu negatavoju, ēdu omletes, pelmeņus, salātiņus citreiz, maizītes utt. Dienas vidū pārtraukumos - bulciņas. Silto apēdu labi, ja reizi nedēļā. Un ir ļoti liela vēlme pēc saldumiem. Neviena diena nepaiet bez šokolādes, batoniņa vai vairākiem (arī biezpiena sieriņi). Tas, kādēļ man radās šāds jautājums, ir arī tāpēc, ka es ēdu tad, kad negribu. Principā es neēdu atkal tad, kad esmu pārēdusies. Ja neesmu pārēdusies, bet esmu nesen ēdusi un esmu paēdusi, (man šobrīd negribas), es tāpat iešu un kaut ko paņemšu (parasti tas ir nevis normāls ēdiens, bet tas, kas neveselīgs, un tas, ko gribās.)

Iekšējās problēmas, protams, ir. Un daudz cīņu ar sevi notiek katru dienu. Mana nepārtrauktā sevis apspiešana par to, kādai man jābūt, sevis nicināšana, sev daudz ko cenšos ikdienā ieskaidrot. Uztraucos par to, ko domās citi, baidos, neuzdrīkstos. Bieži domāju par pagātni, kaut gan manā tagadnē ir daudz labu lietu un nav iemesls skumt par to, ka “kādreiz bija labāk”, kā arī liels klupšanas akmens - aizvainojumi. Manī turās aizvainojumi, par kuriem joprojām domāju, kaut gan mana dzīve pēdējo 7 mēnešu laikā ir pilnībā mainījusies. No vecā dzīves posma manī tie turās un es domāju ik pa mirklim par cilvēkiem, ar kuriem man ir sliktas atmiņas, kaut gan man ar viņiem vairs nav nekādu saistību. Brīvdienu rītos mans stimuls piecelties ir tas, ka es varēšu paēst. Var jau būt, ka man ir vienkārši tādi paradumi. Bet tas, kā es priecājos paēst, jo īpaši pēc sliktas dienas, un uzskatu to par savu tās dienas prieku - tas man nešķiet īsti normāli. Kā to varētu izskaidrot un klo man darīt?

Paldies!