medicine.lv skaitļos

Lietotāji online96
Aktīvie uzņēmumi12749
Nozares raksti1341
Ekspertu atbildes20871
Kā pārstāt mīlēt cilvēku, kurš no tevis aizgāja?

Kā pārstāt mīlēt cilvēku, kurš no tevis aizgāja?

Uģis 2021. gada 20. februāri

Labdien!

Kopā ar draudzeni nodzīvojām 7 gadus. Attiecībās, protams, bija daudz nesaskaņu, dažreiz pārdzīvojumi. Bet kuriem tad pāriem viņu nav! Draudzene vienā dienā izlēma, ka grib vienu nedēļu padzīvot atsevišķi, bet tas jau ir izvērsies uz 5 mēnešiem. Šī šķiršanās man uz dzīvi lika paskatīties pavisam no cita skatu punkta. Sapratu, cik ļoti patiesībā esmu viņu mīlējis visu šo laiku, cik man viņa ir dārga, vērtīga. Parādījās vēderā tādi tauriņi, ka maz neliekās. Nekad nedomāju, ka manos 44 gados kaut kas tāds vēl vispār ir iespējams.

Mūsu attiecībās nebija komunikācijas, nemācējām runāt viens ar otru, man pirms tam bija grūti publiskās vietās viņu samīļot, ko es tagad nesaprotu, kā es varēju tā nedarīt. Es no problēmu risināšanas izvairījos, atstūmu viņu, jo baidījos, ka sāpēs, ka tas izraisīs šķiršanos, baidījāmies kaut ko otram teikt, lai neaizvainotu. Šķiršanās pirmajās nedēļās lasīju daudz informācijas par attiecībām, to uzturēšanu, psiholoģiskos rakstus utt. Un diemžēl tikai tagad sapratu, ka problēmas ir jārisina jau pašā saknē, ka ir jārunā kaut vai par niecīgākajiem sīkumiem, kas patīk, kas nepatīk, ka par attiecībām ir jārūpējas, ka pie tām ir jāstrādā, ka tieši visi tie sīkumi padara attiecības tikai spēcīgākas.

Man bija savs hobijs - makšķerēšana, kam veltīju savu brīvo laiku - ne visu, bet veltīju. Viņai savukārt hobija vispār nebija, kas, man liekas, nebija pareizi, jo man bija savs privātais lauciņš, viņai nē. Es viņai vienmēr esmu atļāvis iet satikties ar cilvēkiem, padejot, pat braukt ar draudzenēm ceļojumā bez manis, ja vēlas, jo es viņai uzticējos un ļoti cienīju. Divatā mēs arī pavadījām ļoti daudz laika, vienkārši pastaigājoties, braucot uz dažādiem spa, dārzā utt. Pēdējos divos gados pārvācāmies uz citu dzīvokli, par draugiem vispār aizmirsu, likās, ka nu beidzot - būs mums bērniņš, laulības, ģimene, gājām skatīties īpašumus. It kā likās, ka viss ir kārtībā, viss būs, bet tad vienā dienā dzīve beidzās! Zinu, ka to visu jau vajadzēja darīt daudz ātrāk, bet bija dažādi iemesli, finansiālās grūtības, jāpabeidz studijas, jānostabilizējas. Likās, ka viss vēl tikai priekšā...

Kopš viņa aizgāja padzīvot atsevišķi, šo piecu mēnešu laikā esam sarakstēs visu izanalizējuši, sapratuši pieļautās kļūdas... Jā, abi sapratām! Viņa, piemēram, neteica - nebrauc nākamnedēļ makšķerēt, darām to un to, vai man tagad ir grūti ap sirdi, atnāc samīļo mani. Kad pajautāju, ko varētu šajā nedēļas nogalē padarīt, vai ir kaut kādas vēlmes, vienmēr atbildēja ar NEZINU. Es nevarēju uzminēt, kas otrai pusītei tajā brīdī tieši bija nepieciešams, vajadzīgs. Viņa uzskata, ka tādas lietas partnerim ir pašam jājūt, bet ja tu atnāc no darba ar kaut kādām problēmām galvā, kā tu vari to just! Kad vajadzēja palīdzību, nekad neatteicu, mājas darbos palīdzēju, dārzā gandrīz visu darījām kopā, visur mēs bijām kopā. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas sēž dīvānā un skatās TV, kamēr otrs strādā. Uzslavas, pateicības vispār neatceros, kad būtu no viņas saņēmis šo 7 gadu laikā. Atskatoties atpakaļ uz šiem septiņiem gadiem, liekas ka viņa uzmanības apliecinājumus, mīļumu, komplimentus utt. vēlējās tikai saņemt, nedāvājot otram.

Divus mēnešus pēc dienas, kad aizgāja padzīvot atsevišķi, bildināju, jo domāju, ka tāds mans solis viņai tiešām liks saprast, ka man ir ļoti nopietni nolūki uz viņu, ka vēlos ar viņu veidot ģimeni, ka es nerunāju muļķības. Bet laikam viņai tie pārdzīvojumi ir tik daudz, ka nevēlas nākt atpakaļ un sākt visu no jauna, un jau augstākā gultnē. Pirmos divus mēnešus vēl nedēļā reizi satikāmies, runājām par jūtām, ka es esmu mainījies, ka viss mums vēl varētu būt, bet tas viņu tikai vairāk no manis attālināja, un neatļāva vispār vairāk tikties, tikai sarakstīties. Sarakstēs pēdējos mēnešos viņa ir palikusi ļoti cietsirdīga, ļauna, vienaldzīga. Nekad viņa tāda dzīvē nav bijusi. Viņa zina, ka man ļoti sāp, ka es ļoti pārdzīvoju, ka vēlos ar viņu veidot ģimeni, bet vienalga mani sāpina. Uz jautājumu, vai viņa to dara speciāli, lai es viņu ienīstu vai aizmirstu, saka, ka nē. Uz jautājumu, vai viņai jau ir jaunas attiecības ar citu, ļoti ilgu laiku spīdzināja mani, un neko konkrēti neatbildēja. Nesaprotu, ko gribēja ar to panākt, atstāt mani rezervē, nesāpināt, vai speciāli neko konkrētu neteikt, lai es mokos. Tā neziņa mani beidza nost! Nesen sociālajos tīklos ieraudzīju uzņemtus video ar vienu cilvēku kopējā izbraucienā. Es, protams, vēlējos noskaidrot, vai jau ir sākusi satikties ar citu, bet saka, ka nē, esot cilvēks jau sen zināms. Nezinu, varbūt es visu izpušķoju, uzburu ainiņas, bet varbūt arī nē… Zinu, ka šajā situācijā man nav tiesību zināt, kur viņa ir, ko dara un ar ko pavada laiku. Bet, kā jau teicu, tā neziņa, nekonkrētība beidz nost. Var taču vienkārši atbildēt ar JĀ vai NĒ, nespīdzināt otru cilvēku.

Gribas cerēt, ka kaut kad, kad viss nomierināsies, kad negatīvisms būs pārgājis, viņa sapratīs, sadzirdēs mani, gribēs mēģināt vēlreiz. Pazīstot viņu visus šos 7 gadus, zinu, ka mums vēl viss varētu izdoties, ja tikai viņa spētu tam noticēt. Pagaidām izskatās, ka viņa vēlas patiešām visu izbeigt, sākt jaunu dzīvi, nav vairs viņai jūtu, nav klikšķa.

Man ir grūti saprast, vai ar mani kaut kas nav kārtībā, vai ir tā, ka viņa arī ir daudz kur vainīga, un, ja nemainīsies arī viņa, tad es nemaz nevarētu šo cilvēciņu padarīt laimīgu. Esmu jau novests līdz tādai stadijai, ka liekas, ka es pie visa esmu vainīgs, vainoju par visu sevi. Zinu, ka laiks visu dziedē, bet man tas jau ir par traku, ir pagājuši jau 5 mēneši, bet man ir grūti tam tikt pāri, ciešu, mokos, naktīs neguļu, ēst vispār negribas, raudāju histēriski diezgan bieži, arī pie stūres mašīnā braucot. Jā, teiksiet, vīrieši neraud. Raud, un kā vēl! Tādas sāpes un pārdzīvojumus reti kurš varētu izturēt!

Tā jau saka, ka šķiršanās sāpes ir grūtāk pārdzīvot par cilvēka zaudēšanu, jo tu zini, ka tā cilvēka vairs nebūs, viņa nav, tu no viņa atvadies, tev vairs nav cerību, bet no cilvēka, kurš no tevis aizgājis, tev cerība nepazūd, ir grūti atvadīties, jo viņš ir kaut kur tepat, dzīvo tālāk, priecājas, veido dzīvi, bet jau bez tevis. Nezinu, kā tam tikt pāri, kā lai viņu aizmirst, kā lai pārstāj mīlēt? Zinu, ka sevi visu laiku jānodarbina, lai galvā nav domas tikai par viņu, bet tas nepalīdz! Ko Jūs varētu ieteikt?

Paldies!

Atbildes:

  • 2021. gada 23. februāri
    Labdien!

    Ar šo vēstuli jau esat spēris pirmo soli, izrakstot ārā emocijas, domas, kas ir ļoti vērtīgi savas pašsajūtas uzlabošanai.
    Šķiršanās posms nav viegls, tas ir zaudējums, kurā jāiziet cauri dažādām stadijām (noliegums, tirgošanās, dusmas, nomāktība un pieņemšana). Šajā laikā svarīgi ir turpināt dzīvot, kā jau minējāt, nodarbināt sevi, taču jāļauj sev arī skumt un izsērot šo zaudējumu. Ja ir sajūta, ka nepieciešams atbalsts, tad var vērsties pie kāda cilvēka, kam uzticaties vai speciālista (psihologa, psihoterapijas speciālista).

    Arī es sniedzu psiholoģisko atbalstu šādā dzīves posmā. Par pierakstu uz konsultāciju var zvanīt uz medicīnas iestādi "Veselības salons 888" uz tālruni 27088877. Sīkāku informāciju var apskatīt mājas lapā www.vs888.lv

    Ar cieņu,

    Linda Žeime, psiholoģe, "Rodain", SIA

  • 2021. gada 9. martā
    Labdien!

    Kā pārstāt mīlēt cilvēku, kurš no tevis ir aizgājis? Nekā! Jūtas ir viena no iracionālām psihes funkcijām un tās nevar racionālā ceļā “amputēt”. Dzīvē jau tā nenotiek, ka mēs mīlam tikai tos, kas to ir pelnījuši ar savu labo izturēšanos pret mums. Mēs, protams, varam sākt racionalizēt, devalvējot aizgājēja nozīmību, bet vai tāds ceļš būs personības izaugsmes ceļš? Kad no mums aiziet mīļotais cilvēks, tas ir patiesi sāpīgi - ciešanas no emociju “smagā gala”. Kā netrenēta cilvēka sirds pie smagas slodzes sāk lēkāt, pašnovērtējums gatavs jebkurā brīdī izdzist vispār. Var aktivēties senas programmas mūsu iekšējā bērna nesadziedētajā dvēselē - “Es neesmu gana labs!”, “Es esmu slikts!” Apjukums, sāpes, aizvainojums, dusmas - viss kopā raibā karuselī. Ko darīt?! Kurp doties?! Un bezgalīgie - “kāpēc?” Šķiršanās mūs ieved drēgnajā sērošanas zonā, un tur darbojas visi šim procesam raksturīgie likumi, neizbēgamie posmi, kuri var būt garāki un īsāki, vāji izteikti vai ļoti intensīvi - šoks par notikušo, noliegums. Notikušais nereti tiek izjusts kā nereāls. Tad nāk dusmas, kas reizēm pat mazina sāpes, jo dusmās ir spēks, enerģija. Bet drīz vien atkal sāpes atgriežas ar tukšuma, bezcerības izjūtu, izmisumu un vientulību, vainu un bezpalīdzību. Un tad, kad šķiet, ka paliek jau labāk, var sākties īsti emociju “amerikāņu kalniņi" - te augšā, te strauji lejā. Tāda ir šo bēdu anatomija. Ko tad darīt?

    - Pieņemt visu, kas ar mums notiek, necīnīties ar savām jūtām. Liekas paradoksāli - pieņemt to, kas dara pāri. Sērošanas procesam ir pašam sava attīstības dinamika. Jebkura brūce aizvelkas, bet savā tempā. Svarīgi ir uzticēties šim dziedināšanas procesam, izturēt sāpju karstumu. Jā, karstumu! Kā krāsnī apdedzināts māla trauks, kas pēc tam ir ieguvis pilnīgi jaunu vēstījumu. Vispirms - nomierināt ķermeni (elpošana, relaksācija, pastaigas un vēl un vēl). Ņemt ķermeni palīgā, kā labu draugu. Caur to mēs netieši varam tuvāk piekļūt domām, kuru fabrika caurām diennaktīm ražo negatīvos scenārijus. Varam piekļūt savām jūtām, kuru ieslēgšanai, izslēgšanai nav vēl atrasta brīnumu poga. Būtu svarīgi ņemt par principu - neko nedarīt, nepieņemt lēmumus spēcīga nemiera un spriedzes stāvoklī.

    - Atpazīt domāšanas kļūdas, kas sērošanas procesā kļūst jo īpaši aktīvas. Uztvere ir mainījusies. Tā ir kļuvusi selektīva, vairs nespēj pārredzēt visu laukumu. Zaudējumu gadījumā ir slieksme uz melnbalto skatījumu, pārmērīgu vispārināšanu, “birku kāršanu” un vainīgo meklēšanu. “Nav labi būt cilvēkam vienam” - šī doma ir sena, bibliska, bet šķiršanās gadījumā - īpaši aktuāla. Jā, ir nepārvērtējami svarīgi, ja mums ir sava atbalsta grupa, draugi, pie kuriem izrunāties, izraudāties uz pleca. Tomēr gribētu teikt, ka būtu ļoti vēlams sameklēt sev piemērotu psihoterapeitu. Speciālists palīdzēs atgūt krāsu nianses ikdienai, līdz ar to – reālistisku skatījumu uz dzīvi, jo tā nav tikai melnbalta.

    - Viegli tas nebūs, bet jo īpaši svarīgi - restaurēt pozitīvu “Es- tēlu” un stabilizēt, sašūpoties un pat nobrukt kāro mūsu vērtību sistēmu, jo tik ļoti gribas kliegt - “Nē! Es neticu vairs ne Dievam, ne vellam! Nevienam! Kāda vispār vairs kam ir nozīme!”

    Jā, reizēm sāpes ir tik lielas, ka tām ne pāri pārlēkt, ne apkārt apiet. Tām vienkārši ir jāiet cauri.

    Lai Jums veicas!

    Ineta Blūmīte, psihologs, "Klīnika Dzintari", SIA

Komentāri

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.