Kur Latvijā iespējams pieteikties audiologopēda konsultācijām?
Labdien! Kur Latvijā iespējams pieteikties audiologopēda konsultācijām bērnam ar lasīšanas traucējumiem? Paldies!Rīgas veselības centrs
Rīgas veselības centrs
Vai izdegšana var būt vainojama pie attiecību pasliktināšanās?
Labdien! Ir problēmas attiecībās - mans draugs ir zaudējis šo te ''mīļuma'' sajūtu, nezinu, kā lai to nodefinē. Tādā līmenī, ka rodas sajūta, vai būt ar mani kopā. Cik zinu, šādi mirkļi attiecībās var būt, bet šis velkas jau kādu laiku, viņš jūtas ļoti izdedzis. Viņš pastāvīgi jūtas slikti. Viņš pēc dabas ir perfekcionists, pedants, liels karjierists un raujas ''melnās miesās'', lai sasniegtu karjeras kāpumu. Pēdējā laikā tas viss ir bez rezultātiem, viņš ir pārguris. Darbus apvieno ar mācībām. Pa nakti dažkārt jāstrādā, tad atbrauc brīvdienā, paguļ dažas stundas un laižas darīšanās tālāk. Dzīvo vienā istabā ar cilvēku, kurš bieži krīt uz nerviem, bet nav naudas, lai dzīvotu savādāk. Pirms laika mums bija nopietnas problēmas, kas vilkās apmēram pusgadu. Šo problēmu sakarā esam ļoti daudz rājušies, es visvairāk. Tad arī šīs tukšās sajūtas vienam pret otru bija, protams, daudz. Taču tagad it kā viss ir kārtībā, ja neskaita manas daudzās prasības un dusmas, par ko esmu savukārt dusmīga uz sevi, jo zinu, ka, lai arī viņa rīcība nav bijusi diez ko laba, es, manuprāt, par daudz viņu stostu, kas, iespējams, arī viņu noēd. Viņam gribas visu, kā labāk. Viņam ir daudz vainas apziņas par to, kāds bijis pret mani, saka, ka es viņam esmu pārāk laba. Par to, ka nedzīvojam kopā, kā gribējām, par ko viņa vīrieša instinkts (nest finansiālu atbildību) un viņa pašapziņa, protams, arī cieš. Šobrīd viņš ir pilnīgi ''nost''. Pret mani vairākas nedēļas neko nejūt. Negrib par to runāt, bet nākot galvā visādas sliktas domas - kā būtu bez manis u.tml. Tā kā abi esam jauni un ar ne to lielāko pieredzi, es vēlējos atrast un, iespējams, apstiprināt atbildi man esošajam jautājumam - vai izdegšana un šīs visas vainas apziņas var būt par iemeslu tam, ka pret mani neko nejūt? Paldies!Beāte Šternberga, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Psihiatriskās palīdzības dienesta stacionāra virsārste
Kādu speciālistu izvēlēties ar šādām problēmām?
Labdien! Meklējot internetā speciālistus, mazliet apjuku par to, kas man būtu vajadzīgs visvairāk, proti, Latvijā, cik noprotu, ir iespēja ar ģimenes ārsta norīkojumu tikt pie klīniskā psihologa. Bet tas neattiecoties uz konsultatīvajiem psihologiem. Kā šie psihologi atšķiras? Man kopš bērnības ir obsesīvi kompulsīvie traucējumi un “maladaptive daydreaming” (neatradu latvisko nosaukumu), no kura, savukārt, man sākusies derealitāte pēdējā pusgada laikā. Tās ir lielās problēmas, kuras velkas man līdzi gadiem un kurām es ilgi nevarēju atrast atbildi. Tas radies laikā, kad man bija problēmas ģimenē, precīzāk, problēmas ar tēti. Tētis man vienmēr bijusi jūtīga un īpaša tēma. Dēļ tēta man ir arī zems pašvērtējums un daudzas šīs “mazvērtības” izpausmes sāk parādīties ikdienā daudz. Esmu nolēmusi sākt tam ķerties klāt un ķidāt bērnības traumas, jo nu man šis viss ir pamatīgi apnicis. Es meklēju bezmaksas psihologa opcijas. Kur tādas es varu dabūt? Man ir 17 gadi. Varbūt man būtu arī psihiatrs vajadzīgs vai kāds no psihologa vai psihoterapeita pakalpojumiem? Paldies!Inese Zārdiņa, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Diagnostikas un rehabilitācijas daļas vadītāja
Vai man varētu būt atkarība no ēdiena?
Labdien! Man radās jautājums, vai mani ēšanas paradumi varētu būt uz psiholoģiska pamata, vai man vienkārši ir šādi paradumi. Nevarētu teikt, ka ēdu daudz - lielas porcijas. Ēdu mazas porcijas, bet bieži. Otrs ir tas, ka mana ēdienkarte ir diezgan šausmīga šobrīd, jo pēdējā laikā neko siltu negatavoju, ēdu omletes, pelmeņus, salātiņus citreiz, maizītes utt. Dienas vidū pārtraukumos - bulciņas. Silto apēdu labi, ja reizi nedēļā. Un ir ļoti liela vēlme pēc saldumiem. Neviena diena nepaiet bez šokolādes, batoniņa vai vairākiem (arī biezpiena sieriņi). Tas, kādēļ man radās šāds jautājums, ir arī tāpēc, ka es ēdu tad, kad negribu. Principā es neēdu atkal tad, kad esmu pārēdusies. Ja neesmu pārēdusies, bet esmu nesen ēdusi un esmu paēdusi, (man šobrīd negribas), es tāpat iešu un kaut ko paņemšu (parasti tas ir nevis normāls ēdiens, bet tas, kas neveselīgs, un tas, ko gribās.) Iekšējās problēmas, protams, ir. Un daudz cīņu ar sevi notiek katru dienu. Mana nepārtrauktā sevis apspiešana par to, kādai man jābūt, sevis nicināšana, sev daudz ko cenšos ikdienā ieskaidrot. Uztraucos par to, ko domās citi, baidos, neuzdrīkstos. Bieži domāju par pagātni, kaut gan manā tagadnē ir daudz labu lietu un nav iemesls skumt par to, ka “kādreiz bija labāk”, kā arī liels klupšanas akmens - aizvainojumi. Manī turās aizvainojumi, par kuriem joprojām domāju, kaut gan mana dzīve pēdējo 7 mēnešu laikā ir pilnībā mainījusies. No vecā dzīves posma manī tie turās un es domāju ik pa mirklim par cilvēkiem, ar kuriem man ir sliktas atmiņas, kaut gan man ar viņiem vairs nav nekādu saistību. Brīvdienu rītos mans stimuls piecelties ir tas, ka es varēšu paēst. Var jau būt, ka man ir vienkārši tādi paradumi. Bet tas, kā es priecājos paēst, jo īpaši pēc sliktas dienas, un uzskatu to par savu tās dienas prieku - tas man nešķiet īsti normāli. Kā to varētu izskaidrot un klo man darīt? Paldies!Laura Freimane, psihiatre
Kā tikt galā ar "baltā halāta sindromu"?
Labdien! Jau kopš mazotnes man ir tendence uz paagstinātu nervozitāti, t.i., gan uzstājoties publikas priekšā, gan tiekoties ar nepazīstamiem cilvēkiem, gan kārtojot dažādas formalitātes iestādēs, gan liekot eksāmenus un apmeklējot ārstus. Pēdējos gados esmu novērojusi, ka sirgstu ar t.s. "baltā haltā sindromu", kura ietekmē, apmeklējot svešus ārstus, man paaugstinās asinsspiediens. Normālos apstākļos, t.i., mērot asinsspiedienu miera stāvoklī mājās vai pie ārstiem, kuri ir zināmi, piemēram, ģimenes ārsta, asinsspiediens ir normāls (caurmērā 110/70; mērot mājās, spiediens nekad nav bijis augstāks par 124/80). Taču, aizejot pie ārstiem, asinsspiediens uzlec uz 135/80, ir bijis pat 140/85, sirds no uztraukuma dauzās. Apnicis skaidroties ar ārstiem, ka man nav arteriālās hipertensijas un paaugstināti asinsspiediena rādītāji ir no uztraukuma. Gan EKG, gan EHO, gan asinssvadu duplex nekādas novirzes neuzrāda, un arī asins analīzes, tostarp holesterīna, glikozes, vairogdziedzera u. c. rādītāji ir normāli. Vecums - nedaudz virs 30. Ko varētu darīt lietas labā, lai tiktu galā ar "baltā halāta sindroma" izraisītu paaugstinātu asinsspiedienu ārstu kabinetos? Psihoterapija, kādas nomierinošas zāles? Paldies!Laura Freimane, psihiatre
Kā tikt galā ar pusaudzes uzvedību?
Labdien! Meitai ir 13 gadi. Ir sācies "tas trakais pusaudža periods", kad vecāki "neko nesaprot", ballītes ar draugiem, kur tiek izmēģināts alkohols, cigaretes, tāpat ticis pabūts sliktās kompānijās, kuras veido jau vecāki bērni, kas domā, ka ir pieaugušie, pirmais puisis, pirmā šķiršanās, pirmie nopietnie konflikti ar draugiem (un šajā digitālajā laikmetā tie izpaužas arī internetā ar pazemojumiem), atzīmju pasliktināšanās, konflikti ar skolotājiem utt. Līdz šim bija perfekts bērns - augstas atzīmes skolā, piedalīšanās visādos pulciņos, bija jautra, runīga, dzīvespriecīga, atklāta, paklausīga, viss viņai tika vienmēr dots. Tagad - lielākoties "ieurbjas" telefonā, pazudis tas dzīvesprieks acīs, runā pretim, melo, pirmais "mājas arests", nevēlēšanās pavadīt laiku ar ģimeni un radiem ... Kā tikt ar to visu galā? Vai ir kāds veids, kā pareizi aprunāties ar bērnu par šo visu, - "viņa valodā"? Baidos, ka šis pusaudža periods viņu ietekmēs uz slikto pusi, jo nevaru taču nošķirt viņu no draugiem, pastāvīgi kontrolēt, ar ko viņa tiekas, neļaut nekur doties... Šķiet, lai ko es darītu, lai kā es censtos runāt, lai kā kontrolētu, es kaut ko palaižu garām, bet es baidos laikus nepamanīt kaut kādas lietas, kas varētu būt izšķirošās bērna personības veidošanās posmā. Gaidīšu Jūsu padomu! Paldies!Veselības salons 888
Kāpēc visu laiku gribas nodarbināt pirkstus/rokas, īpaši stresa situācijās?
Labdien! Vēlos uzzināt, ko nozīmē, ja visu laiku gribas nodarbināt pirkstus/rokas, kaut ko tajās mīcot, vai kā citādāk tās nodarbināt, piemēram, visu laiku lokot, mīcot, staipot gumiju? Stresa situācijās tas ir pastiprināti un tādās situācijās tas notiek intensīvāk. Kā no tā tikt vaļā? Paldies!Ar cieņu, Veselības salons 888 27088877
Pastāvīgs nogurums, grūtības iekustināt un darbināt muskuļus - pie kā vērsties?
Labdien! Man ir nedaudz liekais svars un arī sirds jātrenē. Tāpēc cenšos nodarboties ar sportu - velo, svari. Bet ir ļoti grūti uzsākt treniņu, ir nepatika. Un arī treniņa laikā nogurstu. Varbūt slodzes izvēlos nepareizi... Bet varbūt man nav izvēles - ja es gribu samazināt svaru un trenēt sirdi, tad slodzei ir jābūt... Ja nav nepatīkama apjoma slodze, tad nevar būt arī rezultāti. Tad ir tauki un sirds mazspēja. Man liekas, ka man ir kāda muskuļu atrofija. Sākusies multiplā skleroze vai tml. Ar kādu ārstu lai es runāju? Vai ir kāds speciālists, pie kā griezties un uzsākt izmeklējumus? Vai ir cerības uz kādām zālēm? Kāpēc citi vīrieši ar prieku nodarbojas ar sportu un ir labā formā, bet man tā ir elle, kas gandē visu dzīvi? Piemēram, dienas režīms man piespiedu sporta aktivitāšu dēļ ir galīgi čupā. Es cenšos lasīt par sporta psiholoģiju un arī pie psihoterapeita eju. Bet man liekas, ka man ir kādas problēmas muskuļos, vielmaiņā. Varbūt metabolisma produkti no muskuļiem netiek efektīvi aizvadīti un tāpēc ir šī nepatika? Varbūt ir kādas zāles, kas to regulē? Ar ko konsultēties par šādiem jautājumiem? Paldies jau iepriekš par norādēm!Ilze Bērziņa, FRM ārste
Vai pieaugušajam rotaļlietu lomu spēlē būtu pēc bērna vēlmes jāizspēlē vardarbības gadījums?
Labdien! Gribētu zināt, kā pareizi rīkoties situācijā, kad bērns (6 gadi), kurš ir piedzīvojis, ka viņu soda sitot, spēlējoties ar mantiņām (kopā ar pieaugušo), grib izspēlēt šo situāciju? Saka, ka neklausīs un prasa, lai viņu sit (lomas ar mantiņām). Vai pieaugušajam šajā rotaļlietu lomu spēlē būtu jāizspēlē vardarbības gadījums, vai jānorāda, ka tas nav pieņemami un jāatsakās situāciju izspēlēt pēc tāda scenārija? Paldies!Zane Veitnere, mākslas terapeite ar specializāciju vizuāli plastiskajā mākslas terapijā
Kā pārstāt mīlēt cilvēku, kurš no tevis aizgāja?
Labdien! Kopā ar draudzeni nodzīvojām 7 gadus. Attiecībās, protams, bija daudz nesaskaņu, dažreiz pārdzīvojumi. Bet kuriem tad pāriem viņu nav! Draudzene vienā dienā izlēma, ka grib vienu nedēļu padzīvot atsevišķi, bet tas jau ir izvērsies uz 5 mēnešiem. Šī šķiršanās man uz dzīvi lika paskatīties pavisam no cita skatu punkta. Sapratu, cik ļoti patiesībā esmu viņu mīlējis visu šo laiku, cik man viņa ir dārga, vērtīga. Parādījās vēderā tādi tauriņi, ka maz neliekās. Nekad nedomāju, ka manos 44 gados kaut kas tāds vēl vispār ir iespējams. Mūsu attiecībās nebija komunikācijas, nemācējām runāt viens ar otru, man pirms tam bija grūti publiskās vietās viņu samīļot, ko es tagad nesaprotu, kā es varēju tā nedarīt. Es no problēmu risināšanas izvairījos, atstūmu viņu, jo baidījos, ka sāpēs, ka tas izraisīs šķiršanos, baidījāmies kaut ko otram teikt, lai neaizvainotu. Šķiršanās pirmajās nedēļās lasīju daudz informācijas par attiecībām, to uzturēšanu, psiholoģiskos rakstus utt. Un diemžēl tikai tagad sapratu, ka problēmas ir jārisina jau pašā saknē, ka ir jārunā kaut vai par niecīgākajiem sīkumiem, kas patīk, kas nepatīk, ka par attiecībām ir jārūpējas, ka pie tām ir jāstrādā, ka tieši visi tie sīkumi padara attiecības tikai spēcīgākas. Man bija savs hobijs - makšķerēšana, kam veltīju savu brīvo laiku - ne visu, bet veltīju. Viņai savukārt hobija vispār nebija, kas, man liekas, nebija pareizi, jo man bija savs privātais lauciņš, viņai nē. Es viņai vienmēr esmu atļāvis iet satikties ar cilvēkiem, padejot, pat braukt ar draudzenēm ceļojumā bez manis, ja vēlas, jo es viņai uzticējos un ļoti cienīju. Divatā mēs arī pavadījām ļoti daudz laika, vienkārši pastaigājoties, braucot uz dažādiem spa, dārzā utt. Pēdējos divos gados pārvācāmies uz citu dzīvokli, par draugiem vispār aizmirsu, likās, ka nu beidzot - būs mums bērniņš, laulības, ģimene, gājām skatīties īpašumus. It kā likās, ka viss ir kārtībā, viss būs, bet tad vienā dienā dzīve beidzās! Zinu, ka to visu jau vajadzēja darīt daudz ātrāk, bet bija dažādi iemesli, finansiālās grūtības, jāpabeidz studijas, jānostabilizējas. Likās, ka viss vēl tikai priekšā... Kopš viņa aizgāja padzīvot atsevišķi, šo piecu mēnešu laikā esam sarakstēs visu izanalizējuši, sapratuši pieļautās kļūdas... Jā, abi sapratām! Viņa, piemēram, neteica - nebrauc nākamnedēļ makšķerēt, darām to un to, vai man tagad ir grūti ap sirdi, atnāc samīļo mani. Kad pajautāju, ko varētu šajā nedēļas nogalē padarīt, vai ir kaut kādas vēlmes, vienmēr atbildēja ar NEZINU. Es nevarēju uzminēt, kas otrai pusītei tajā brīdī tieši bija nepieciešams, vajadzīgs. Viņa uzskata, ka tādas lietas partnerim ir pašam jājūt, bet ja tu atnāc no darba ar kaut kādām problēmām galvā, kā tu vari to just! Kad vajadzēja palīdzību, nekad neatteicu, mājas darbos palīdzēju, dārzā gandrīz visu darījām kopā, visur mēs bijām kopā. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas sēž dīvānā un skatās TV, kamēr otrs strādā. Uzslavas, pateicības vispār neatceros, kad būtu no viņas saņēmis šo 7 gadu laikā. Atskatoties atpakaļ uz šiem septiņiem gadiem, liekas ka viņa uzmanības apliecinājumus, mīļumu, komplimentus utt. vēlējās tikai saņemt, nedāvājot otram. Divus mēnešus pēc dienas, kad aizgāja padzīvot atsevišķi, bildināju, jo domāju, ka tāds mans solis viņai tiešām liks saprast, ka man ir ļoti nopietni nolūki uz viņu, ka vēlos ar viņu veidot ģimeni, ka es nerunāju muļķības. Bet laikam viņai tie pārdzīvojumi ir tik daudz, ka nevēlas nākt atpakaļ un sākt visu no jauna, un jau augstākā gultnē. Pirmos divus mēnešus vēl nedēļā reizi satikāmies, runājām par jūtām, ka es esmu mainījies, ka viss mums vēl varētu būt, bet tas viņu tikai vairāk no manis attālināja, un neatļāva vispār vairāk tikties, tikai sarakstīties. Sarakstēs pēdējos mēnešos viņa ir palikusi ļoti cietsirdīga, ļauna, vienaldzīga. Nekad viņa tāda dzīvē nav bijusi. Viņa zina, ka man ļoti sāp, ka es ļoti pārdzīvoju, ka vēlos ar viņu veidot ģimeni, bet vienalga mani sāpina. Uz jautājumu, vai viņa to dara speciāli, lai es viņu ienīstu vai aizmirstu, saka, ka nē. Uz jautājumu, vai viņai jau ir jaunas attiecības ar citu, ļoti ilgu laiku spīdzināja mani, un neko konkrēti neatbildēja. Nesaprotu, ko gribēja ar to panākt, atstāt mani rezervē, nesāpināt, vai speciāli neko konkrētu neteikt, lai es mokos. Tā neziņa mani beidza nost! Nesen sociālajos tīklos ieraudzīju uzņemtus video ar vienu cilvēku kopējā izbraucienā. Es, protams, vēlējos noskaidrot, vai jau ir sākusi satikties ar citu, bet saka, ka nē, esot cilvēks jau sen zināms. Nezinu, varbūt es visu izpušķoju, uzburu ainiņas, bet varbūt arī nē… Zinu, ka šajā situācijā man nav tiesību zināt, kur viņa ir, ko dara un ar ko pavada laiku. Bet, kā jau teicu, tā neziņa, nekonkrētība beidz nost. Var taču vienkārši atbildēt ar JĀ vai NĒ, nespīdzināt otru cilvēku. Gribas cerēt, ka kaut kad, kad viss nomierināsies, kad negatīvisms būs pārgājis, viņa sapratīs, sadzirdēs mani, gribēs mēģināt vēlreiz. Pazīstot viņu visus šos 7 gadus, zinu, ka mums vēl viss varētu izdoties, ja tikai viņa spētu tam noticēt. Pagaidām izskatās, ka viņa vēlas patiešām visu izbeigt, sākt jaunu dzīvi, nav vairs viņai jūtu, nav klikšķa. Man ir grūti saprast, vai ar mani kaut kas nav kārtībā, vai ir tā, ka viņa arī ir daudz kur vainīga, un, ja nemainīsies arī viņa, tad es nemaz nevarētu šo cilvēciņu padarīt laimīgu. Esmu jau novests līdz tādai stadijai, ka liekas, ka es pie visa esmu vainīgs, vainoju par visu sevi. Zinu, ka laiks visu dziedē, bet man tas jau ir par traku, ir pagājuši jau 5 mēneši, bet man ir grūti tam tikt pāri, ciešu, mokos, naktīs neguļu, ēst vispār negribas, raudāju histēriski diezgan bieži, arī pie stūres mašīnā braucot. Jā, teiksiet, vīrieši neraud. Raud, un kā vēl! Tādas sāpes un pārdzīvojumus reti kurš varētu izturēt! Tā jau saka, ka šķiršanās sāpes ir grūtāk pārdzīvot par cilvēka zaudēšanu, jo tu zini, ka tā cilvēka vairs nebūs, viņa nav, tu no viņa atvadies, tev vairs nav cerību, bet no cilvēka, kurš no tevis aizgājis, tev cerība nepazūd, ir grūti atvadīties, jo viņš ir kaut kur tepat, dzīvo tālāk, priecājas, veido dzīvi, bet jau bez tevis. Nezinu, kā tam tikt pāri, kā lai viņu aizmirst, kā lai pārstāj mīlēt? Zinu, ka sevi visu laiku jānodarbina, lai galvā nav domas tikai par viņu, bet tas nepalīdz! Ko Jūs varētu ieteikt? Paldies!Linda Žeime, psiholoģe
Ineta Blūmīte, psihologs
Kā cīnīties ar noslēgtību?
Labdien! Man ir 24 gadi. Kā cīnīties pašam ar sevi? Ir problēma iedraudzēties un iejusties kompānijā. Nejūtos ērti pat kompānijā, kuru jau zinu ilgu laiku, nezinu par ko runāt, jūtos kā muļķis, kautrējos. Ir cilvēki, ar kuriem nespēju rast kopīgu valodu pat zem četrām acīm. Bet tā ar lielu daļu varu sarunāties arī zem četrām. Nav lielu problēmu veikalā vai jebkur citur kādam uzdot kādu jautājumu, lai atrisinātu kādu ikdienas situāciju. Pa lielam problēmas rodas draugu, tālāku radu kompānijās, darbā, darba ballītēs. Visur sēžu kā vientuļais vilks. Nav neviena, ar ko īsti parunāt, nezinu par ko runāt, kautrējos, klusēju. Dažreiz, kad kāds grib mani izjokot vai vienkārši kādu sliktu frāzi izsaka uz manu pusi, neprotu atbildēt. Es nezinu, kā ar to cīnīties, kā kļūt par draudzīgāku cilvēku, kā iejusties kompānijā, kā prast runāt ar cilvēkiem dažādās situācijās... Ko man darīt? Paldies!Elīna Zariņa, psihologs
Dr. Inita Lēna Goldšteina
Urinēšana miegā un pamostoties - ar ko tas saistīts?
Labdien! Esmu vīrietis, 19 gadi. Šorīt sastapos ar kaut ko nesaprotami nepatīkamu. Atceros, ka murgos rādījās kaut kas par slepkavībām, un pirms mošanās sapnī sāku nokārtoties, jutos tik labi atvieglots, bet līdz ar sapni sapratu, ka arī drusku realitātē sākās urinēšana gultā. Jūtos riebīgi un nevienam to no ģimenes neteikšu jo kauns. Vēlos zināt, kāpēc tas tā varēja notikt, un ko man darīt? Šī ir pirmā reize, kad kas tāds noticis, un arī nekad nav bijušas problēmas ar urīnpūsli vai nierēm. Paldies!Veselības salons 888
Grūtības komunicēt ar cilvēkiem - kā ar to tikt galā?
Labdien! Man ir 20 gadi un man ir problēmas komunicēt ar cilvēkiem. Es visu saprotu, ko man saka, bet nezinu, ko teikt pretī, visu laiku man galvā visādas domas un grūti koncentrēties. Man ir ļoti zems pašnovērtējums un ir grūti uzticēties cilvēkiem. Nekādas traumas man arī nav bijušas, atskaitot sirds asinsvadu operāciju, kad man bija 3 gadi. Es esmu gājis pie psihologa, bet tas man vispār nekā nepalīdzēja. Pirms 3 gadiem es sāku lietot marihuānu, un tad man kaut cik paliek labāk - es spēju koncentrēties un komunicēt ar cilvēkiem, bet bez tā es esmu nekas, vienkārši melna bilde galvā un visādas paranojas un bailes. Tas arī bija, pirms sāku lietot. Ko Jūs varētu man ieteikt? Paldies!B. Brokāne-Čekstere, ārste-psihiatre
Vai ir jāuztraucas, ja dzīvesbiedrei noskaņojums strauji mainās pa stundām?
Labdien! Man ir draudzene, 40 gadus veca. Dzīvojot kopā, esmu pamanījis viņas ieradumus, kuri man nepatīk. No rīta uzkrāso nagus un pēc 6 stundām tīra nost. Kapēc? Atbild - apnika. Nopērk telefonu un pēc divām nedēļām meklē citu. Kapēc? Apnika. Izvāra zupu, jo "gribu, gribu" un pēc dažām stundām iet pirkt picu. Kapēc? Zupu negribu. Vai man par to ir jāuztraucas, ka viņai noskaņojums mainās pa stundām? Reizēm pamatīgi nokaitina tie viņas "gribu, gribu" un tad pēkšņi "negribu, apnika". Vai šajā sakarā ir iespējams ko darīt? Paldies!Anita Čodere, psihologs, klīniskais psihologs, eksistenciālais psihoterapeits
Kā cīnīties ar drauga pārmērīgo greizsirdību?
Labdien! Es uzskatu, ka greizsirdība ir slimība. Protams, ārsti var teikt, ka tās ir manas iedomas. Tomēr ikdienā pavērojot savu draugu, saprotu, ka viņš pats mokās ar to visu un jūk prātā. 24 stundas diennaktī kontrolēt otru - tas ir slimi. Pat tualetei lauž durvis ārā, ja esmu pārāk ilgi, ko es tur darot. Tas ir mokoši. Es uzskatu, ka greizsirdība ir slimība un ir jāiekļauj diagnožu sarakstā. Kā ar šo greizsirdību cīnīties? Paldies!Anita Čodere, psihologs, klīniskais psihologs, eksistenciālais psihoterapeits
Kā parvarēt bailes vērsties pēc palīdzības?
Labdien! Kā parvarēt bailes vērsties pēc palīdzības? Jo, ja es nepārvarēšu savas bailes, pašnāvība depresijas dēļ vai dabiskā nāve dēļ nerūpēšanās par veselību izskatās mani reālākie varianti. Paldies!Dr. Sandra Vītola, ārsts psihoterapeits-psihiatrs.
Dr. Inita Lēna Goldšteina
Ko darīt bērnam, lai nebūtu jākomunicē ar klasesbiedreni?
Labdien! Nesen meitu (11 gadi) mācību pusgadā pārcēlu uz citu skolu dzīves vietas maiņas dēļ. Klasē kā jau visiem bērniem, kuri pāriet uz nepazīstamu skolu un vidi, ir nedrošības sajūta. Bet problēma ir tajā, ka tieši jau no pirmās dienas uzradās klasē "draudzene", kura neatkāpās ne uz soļa no meitas un ļoti izrādīja savu draudzību atširībā no citiem klasesbiedriem. Pagāja nedēļa, un meita saprata, ka klasesbiedri neko labu par "šo meiteni" nerunā, jo viņa daudz melo, kavē stundas un gribēja arī manu meitu pierunāt klaiņot pa pilsētu. Arī klasesbiedri līdz ar to nav īpaši draudzīgi pret manu meitu, domājot, ka viņas draudzējas. Meitai viņa ļoti nepatīk un nezin, kā no viņas tikt vaļā. Ko lai bērns dara, lai nevajadzētu ar šo klasbiedreni komunicēt?Pārlikt paralēlklasē arī nav iespējas, jo viena klase tik. Un skolotājas spēkos ir tikai parūpēties, lai nav jāsēž kopā. Paldies!Arita Lauka, pirmsskolas un pamatskolas skolotāja
Depresija, veģetatīvā distonija vai kas cits?
Labdien! Nesen bija diezgan lieli pārdzīvojumi ģimenes problēmu dēļ. Kaut arī situācija ir itkā atrisinājusies, tomēr jau vairākas dienas jūtos slikti - prasās bieži ievilkt dziļu elpu, krūtīs un visā ķermenī jūtams smagums, vēderā viss griežas, jūtu, ka arī pleci ir savilkti bieži, kā arī nereti pieķeru sevi ar sakostiem zobiem. Jau pāris reizes ir bijis arī tā, ka ne no kā sāk līt asaras un rodas trauksmes sajūta, tā, ka krūtīs viss sažņaudzas un kaklā itkā kamols būtu iestrēdzis, īpaši vakaros. Jūtu, kā dauzās sirds. Ir nespēks un paaugstināt jūtīgums, satrauc pat kādi ikdienišķi sīkumi, bieži sāp galva. Brīžiem noskaņojums ir normāls, varu pasmieties, parunāties ar cilvēkiem. Bet pārsvarā ir viss iepriekš aprakstītais, un tas mani nomāc, kā arī traucē produktīvi strādāt. Arī agrāk ir bijuši lieli pārdzīvojumi, bet tādas izpausmes pēc tam nav bijušas. Esmu apjukusi un nesaprotu - kā man vajadzētu rīkoties? Vai jāpaiet vienkārši laikam vai tomēr vajadzētu ko iesākt šajā sakarā? Vai tās ir depresijas vai veģetatīvās distonijas pazīmes, vai kas cits? Paldies jau iepriekš!Dace Simsone, ārste - psihiatre, SIA "Klīnika Dzintari"
B.Brokāne-Čekstere, ārste-psihiate
Dr. Inita Lēna Goldšteina
Iveta Valaine, ārste psihoterapeite, Latvijas Ārstu Psihoterapeitu asociācija
Kā cīnīties ar kancerofobiju un tieksmi katru mazāko fizisko simptomu sasaistīt ar ļaunām saslimšanām?
Labdien! Masu medijos arvien biežāk parādās raksti par ļaundabīgu audzēju novēlotu atklāšanu (pat cilvēkiem, kas regulāri apmeklē ārstus un veic veselības pārbaudes), medikamentu nepieejamību, slimību daudzveidīgajiem simptomiem un letāliem iznākumiem. Var saprast, ka šādu rakstu mērķis ir izglītot cilvēkus un mudināt laikus apmeklēt ārstus un veikt izmeklējumus. Taču, gribot negribot, šādi raksti mani ir noveduši pie iekšēja nemiera: "Ja nu tā gadās arī ar mani vai kādu no maniem tuviniekiem?" Līdzko organismā kaut kas iesāpas, uzreiz iekšā tirda nemiers, kaut tikai tas nesignalizētu par kādu nopietnu saslimšanu. Lai gan regulāri apmeklēju ārstus un veicu profilaktiskās veselības pārbaudes, apzinos, ka katru gadu pārbaudīt organismu no galvas līdz papēžiem nav fiziski iespējams (un nav arī vajadzīgs). Taču galvā ik pa laikam iezogas bailes saskarties ar slimību. Kā lai cīnās ar kancerofobiju un tieksmi katru mazāko fizisko simptomu sasaistīt ar ļaunām saslimšanām? Nesen tuvs cilvēks turklāt redzēja sapni, ka esmu saslimusi ar vēzi, un šis sapnis manas bailes uzkurina vēl vairāk. Priecātos uzklausīt kādu padomu! Paldies jau iepriekš!Dr. Inita Lēna Goldšteina
Kā rīkoties, ja meitu regulāri abižo vecāks puika?
Labdien! Mums ir šāda problēma: Meitai ir 6 gadi, un viņu pastāvīgi "terorizē" viens puika, kuram ir kādi 13 gadi - apvaino katru reizi, kad redz, sociālajos tīklos raksta rupjus komentārus, ir zadzis un apzināti bojājis mantas, draudējis. Puikas māte netiek ar viņu galā, skolotāji - vēl jo mazāk. Viņš aiztiek arī citus bērnus, kas ir vājāki. Sakiet, lūdzu, kā šādā situācijā pareizāk rīkoties - gan meitai, gan mums, vecākiem? Ko darīt ar šo puiku, ja runāt ar viņa māti nav jēgas? Varbūt parunāt ar viņu pašu, bet kā to labāk izdarīt, lai viņam "pielec", ka tā darīt nedrīkst? Goda vārds, mums jau ir izveidojusies pret viņu agresija. Paldies jau iepriekš!Dr. Inita Lēna Goldšteina
Cik ļoti mans neirotisms var ietekmēt bērniņu?
Labdien! Esmu jaunā māmiņa. Diemžēl grūtniecības laikā tik lielu uzmanību grūtniecībai, cik vajadzētu, nepievērsu. Biju ļoti neirotiska, uzvilkta un daudz dusmojos. Vairāk interesēja runāt un kontaktēties ar citiem cilvēkiem, arī ar svešiem cilvēkiem varēju komunicēt un pat pārrunāt lietas, kas attiecas tikai uz ģimeni. Bet, cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi nervoza, depresīva un pārāk atklāts cilvēks. Grūtniecības laikā visu uztvēru saasināti, arī pirms tās. Nevis ļaujos notikumiem un ļauju tiem ritēt savu gaitu, bet "ķeru un grābju", meklēju draugu padomus lietās, kam jāpaliek ģimenē. Par grūtniecību jau uzreiz, kolīdz tā tika atklāta, paziņoju draudzenēm (kuras mani labi, ja gadā reizi uzmeklē), darbā arī uzreiz paziņoju. Nu esmu es tāds cilvēks - liela "klaču tarba". Ar daudziem strīdējos grūtniecības laikā. Cik ļoti tas ietekmē bērniņu? Vai mana meita būs tāda pati sīkumaina, kašķīga un agresīva "pļāpa"? Paldies!Maija Dace Broša, ginekologs
Kā mazināt uztraukumu pirms uzstāšanās?
Labdien! Man ir 20 gadi. Vēlētos uzzināt, kā tikt vaļā no uztraukuma vai vismaz to mazināt pirms uzstāšanās? Uztraucos ļoti, arī kad ir jāizsaka savs viedoklis vai jāiesaistās kādā diskusijā. Uztraukuma rezultātā es visu aizmirstu, un sirds sāk sisties ļoti stipri, pilnīgi var dzirdēt, kā arī rokas sāk svīst. Gribētu saprast, kāpēc tā, jo šo parādību nespēju izturēt. Ļoti gribētu dzirdēt profesionālu viedokli. Paldies!Ar cieņu,
Vai man ir jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, psihologa jeb kāda cita speciālista?
Labdien! Jau gadu ikdienā jūtu pastiprinātu uztraukumu, ko nespēju kontrolēt. Pēdējā laikā - līdz stāvoklim, kad trīc deniņi un dreb augšstilbi, dažreiz grūti elpot un ir sliktas dūšas sajūta. Šobrīd jau dažas nedēļas nevaru labi gulēt, mostos vairākas reizes naktī, līdz ar to pa dienu jūtos nogurusi. Aptiekā man ieteica ''stop stress night''. Izlietojot visu paciņu, nevaru teikt, ka jutu atšķirību. Vai man ir jāvēršas pie sava ģimenes ārsta, psihologa jeb kāda cita speciālista? Vai psihologs būtu īstā vieta, kur griezties? Ja tā - kāds varētu būt risinājums, ja es nevaru atļauties biežus psihologa apmeklējumus izmaksu dēļ? Jāpiebilst, ka esmu sieviete, 22 gadus veca, iespējams, uztraukums ir studiju dēļ. Paldies!Ar cieņu, Dace Simsone, ārste - psihiatre
Kā pārvarēt bailes no zobārsta?
Labdien! Lai cik tas stulbi un negudri neizklausītos, bet man bail no zobārsta. Pēc bērna piedzimšanas sakas problemas, kuras vajadzētu labot, taču man kauns vērsties pie ārsta. Neesmu ilgi apmeklējusi zobārstu, jo viss bija kārtībā. Kā rīkoties, kā pārvarēt bailes, ja ir vēlme ko mainīt? Bail man ir tieši no sāpēm."Klīnika Dzintari", SIA
Kā kļūt atvērtākai, drošākai?
Sveiki! Nekad neesmu bijusi īpaši komunikabla, bet pēdējā laikā tas mani ļoti nomāc. Es cenšos uzdrīkstēties uzsākt sarunu ar kādu, bet beigu beigās to nevaru izdarīt. Bieži vien ir tā, ka galvā jau iedomājos situācijas, jau izdomāju, ko teikšu, bet tā arī nepasaku. Tas man liek justies nevērtīgai, nomāktai. Mani visu laiku pārņem doma, ko par mani padomās citi, un no tā nespēju tikt vaļā, kaut gan bieži cenšos nobloķēt šīs domas. Kā lai cīnos ar šīm domām? Paldies par atbildi jau iepriekš!"Klīnika Dzintari", SIA