Kā liecina Izglītības un zinātnes ministrijas dati, šobrīd Latvijas izglītības iestādēs mācās 1852 ukraiņu bēgļu bērni, viņu skaitam palielinoties. Daļa no šiem bērniem ir spējīgi patstāvīgi adaptēties jaunajā vidē, taču daļai tas nāksies grūtāk. 

Kopš 24. februāra mums ik uz soļa parādās vārds “karš” – mājās, darbā, draugu lokā un internetā, savukārt bailes, bezcerība, līdzcietība un neziņa ir tikai daļa no pēdējās nedēļās piedzīvotās emociju gammas. Satraucošo ziņu un biedējošo video gūzmā bieži izskan jautājumi: “Kā ar to tikt galā?”, “Kā turpināt ikdienas gaitas?”.

Kāda varētu būt pakāpeniska psiholoģiskās izdzīvošanas instrukcija laikā, kad iepriekšējā mierīgā pasaule pēkšņi ir beigusi pastāvēt. Kā ierobežot reakciju uz karu: dusmām, niknumu, depresiju, asarām, bailēm, apjukumu, paniku un citām tikpat negatīvām emocijām – par to sertificēta klīniskā psiholoģe un sertificētais farmaceits.

Pēdējo nedēļu ikkatrs piedzīvo drūmu emociju virpuli – mutuļo dusmas, bailes, neziņa un skumjas. Tomēr šajā laikā ir svarīgi parūpēties par savu emocionālo veselību un atļaut sev atgriezties ikdienas ritmā.

Vēl pavisam nesen mūsu ikdienā galvenais satraukums vijās par un ap Covid-19 pandēmiju, tajā pašā laikā viešot cerību, ka jau drīz dzīve atgriezīsies ierastajā ritmā. Taču aizvadītajā nedēļā piedzīvotais ir šokējis iedzīvotājus visā pasaulē un arī Latvijā, ietekmējot emocionālo veselību, kā arī izraisot bailes un stresu. 

Vai es pietiekami rūpējos par savu bērnu? Varbūt daru to par daudz? Kad teikt “jā” un kad – “nē”? Vai esmu gana stingrs? Vai pietiekami daudz izrādu mīlestību? Un kurā brīdī to daru par daudz? Šie un vēl citi jautājumi bieži vien klejo vecāku prātos. 

Pelēkajā un drēgnajā novembrī, turklāt pašreizējā situācijā valstī nepārsteidz, ka jūti spēku izsīkumu, enerģijas trūkumu un nomāktību. Dažkārt nav runa tikai par grūtsirdību – depresija jau sen ir viena no piecām izplatītākajām slimībām un XXI gadsimta slimība [1], no kuras cieš 280 miljoni personu jeb 5% pieaugušo iedzīvotāju [2].

Ikvienam cilvēkam savas dzīves laikā nākas saskarties ar sērām, taču katram šis process var izpausties dažādi. Kādam šis pārdzīvojums var būt salīdzinoši īss, kamēr citiem tas turpinās vairāku mēnešu garumā vai pat ilgāk. Arī dažādi jaunāko pētījumu dati liecina, ka Covid-19 pandēmija ir atstājusi iespaidu uz tiem, kas zaudējuši sev tuvu cilvēku.

Brīdī, kad lielai daļai cilvēku gada vidū radās cerība, ka pandēmijas sliktākais posms ir aiz muguras un varēsim pamazām sākt atgriezties “”normālajā”dzīves ritmā, pagāšnedēļLatvija saskārās ar jaunu ierobežojumu – mēnesi ilgu mājsēdi. Daļai cilvēku šie  nosacījumi  ikdienu ietekmē ne tikai fiziski, bet arī emocionāli, pastiprinot emocionālo spiedienu un stresu. 

Ar deja vu (déjà vu tulkojumā no franču valodas nozīmē “jau redzēts”) skaidro pārdabisko sajūtu, kad kādam šķiet, ka kaut kas jau ir piedzīvots, pat ja ir zināms, ka nekas tāds iepriekš nav noticis. Piemēram, pirmo reizi staigājot pa kādu pilsētu ārzemēs, piepeši rodas sajūta, it kā tas jau būtu atgadījies iepriekš. Līdzšinējie pētījumi un aprēķini rāda, ka deja vu sajūtu kaut reizi mūžā piedzīvojuši vismaz 60 līdz 80% no visas populācijas.