Psihoterapeits: “Asins draudzība” veicina jauniešu lomu sabiedrībā (INTERVIJA)
Asins ziedošana jauniešiem ir iespēja justies vajadzīgiem un pašiem pieņemt lēmumu iesaistīties sabiedrības norisēs. Tie ir īpaši būtiski priekšnoteikumi dzīves posmā, kad ne tikai jāatrod sevi, bet arī sava vieta sabiedrībā.
Tā saistībā ar jauniešu dalību Valsts asinsdonoru centra organizētajā kampaņā “Asins draudzība 2022” intervijā pauda Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs, pusaudžu psihoterapeits, publicists Nils Sakss Konstantinovs.
Kampaņas “Asins draudzība 2022” mērķis ir veicināt gados jaunu cilvēku interesi un atsaucību asins ziedošanā, un šogad tās ietvaros notiek divas aktivitātes dažāda vecuma jauniešiem un pusaudžiem. Viena no tām ir “Asins draugu kauss”, kurā donori pārstāv augstskolas, tādējādi apliecinot tiekšanos uz kopīgu rezultātu un veicinot cilvēku dzīvību glābšanu. Otra ir “Asins draugu akadēmija”, kas ir izglītojoša aktivitāte skolās ar mērķi sniegt potenciālajiem asins ziedotājiem informāciju, zināšanas un iedrošinājumu. Tajā piedalās sešas skolas no dažādām Latvijas vietām, kur katra aktīvākā klase saņems balvas. Kampaņa tika atklāta 9. novembrī ar dažādu nozaru pārstāvju diskusiju, kurā piedalījās arī Nils Sakss Konstantinovs.
Kāpēc jauniešiem asins ziedošana ir laba ne tikai fiziskajai veselībai, bet arī mentālajai?
Patlaban jauniešu mentālā veselība ir milzīga tēma daudzās valstīs, un visur speciālisti meklē, kas īsti šiem jaunajiem cilvēkiem var palīdzēt. Tomēr ir viena īpaši svarīga lieta – tā ir jušanās iesaistītiem, jušanās kaut kādā veidā noderīgiem sabiedrībā. Mēs, cilvēki, esam tā bioloģiski veidoti, ka mums ir svarīgi būt noderīgiem citiem, būt iesaistītiem. Ja mēs tādi nejūtamies, mēs kļūstam depresīvi, trauksmaini vai citādi jūtamies slikti. Jauniešiem tas ir vēl svarīgāk tāpēc, ka viņiem iespēju būt noderīgiem sabiedrībai ir daudz mazāk. Viņi mācās, varbūt trenējas kādā sportā, vēl kaut ko dara, bet viņiem nav tās sajūtas, ka viņi var pienest kaut ko sabiedrībai. ASV valsts mērogā ir noteikta svarīgākā lieta jauniešu psihoemocionālās veselības uzlabošanai – ļaut jaunajiem cilvēkiem kaut kā iesaistīties sabiedriskajā dzīvē, ļaut viņiem atrast un piedāvāt veidus, kā viņi var būt noderīgi sabiedrībai. Nevis domāt, ko dot viņiem, lai viņi labāk justos, bet otrādi – saprast, ko viņi var dot. Tieši tāpat ir ar mūsu jauniešiem. Līdz ar to, manuprāt, arī asins ziedošana – tā ir lieta, kur burtiskā, redzamā un taustāmā veidā jaunietis var kaut ko dot citiem, kaut ko ļoti svarīgu. Pēc tam tas, iespējams, attīstīsies par ko tādu, ko viņš dos tālāk. Pati ideja, ka viņš nav pasīvs saņēmējs vai bezpalīdzīgs cilvēks, kurš jūtas slikti, bet viņš var dot kaut ko citiem, ir ļoti svarīga lieta.
Asinis drīkst ziedot tikai no 18 gadu vecuma, lai gan kampaņas gaitā ir arī skolēnu izglītošana. Kā šai ziņā ir ar studentu vecumu, kuri vairums tomēr vairs nav pusaudži? Vai arī tad tas viss darbojas?
Mūsdienu pusaudzība kļūst krietni ilgāka dažādu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka pat vēl skolās 12. klasēs mums ir jau 18–19 gadus veci jaunieši, bet otrs – dzīves uzdevumi un situācijas mūsdienās ir diezgan līdzīgas jaunietim ar pusaudzi. Jaunieši uzsāk patstāvīgu dzīvi relatīvi vēlāk. Reti kuri tagad sāk patstāvīgu dzīvi 20 gados, parasti jaunieši vēl dodas studēt uz augstskolu. Protams, nianses mainās, bet kopumā ir jāizdara un jāsasniedz diezgan līdzīgas lietas. Jaunietim ir jāatrod sevi, jāatrod sava vieta sabiedrībā un jāatrod tas, kā viņš var būt sabiedrībai noderīgs. Mēs agrāk domājām, ka jauniešu smadzenes nobriest ātrāk, tāpēc daudzos noteikumos ir šī 18 gadu robeža, bet patlaban mums ir zināms diezgan labi, ka smadzenes turpina attīstīties un būtiski mainīties līdz 25 gadiem. Jaunieši-studenti ir tuvāki pusaudžiem kaut vai tā iemesla dēļ, ka viņiem smadzenes joprojām ļoti aktīvi attīstās. Bet es domāju, ka par asins ziedošanu ir svarīgi runāt arī ar pusaudžiem tāpēc, ka tas ir arī vērtību jautājums. Viens ir tas, ka es to varu izdarīt tāpēc, ka tad es jutīšos labāk un vēl par to vēl saņemšu kādu balvu, bet tikpat svarīgi ir arī tas, lai jaunieši savā rīcībā redz lielāku nozīmi. Vērtības ir cilvēkam jārada vai jāiedod diezgan agri. Tādēļ tas ir ļoti labi, ka pusaudzis jau savlaicīgi zina, ka asins ziedošana ir tas, ko mēs darām, kad mums paliek 18 gadu. Ir taču daudz lietu, kurām mēs gatavojam pusaudžus, bet kuras viņi paši vēl pagaidām nevar darīt. Mūsdienās kopumā mēs runājam par pusaudžu un jauniešu vecuma posmu, un tas ir starp 12 un 25 gadiem. Protams, ka ir atšķirības starp divpadsmitgadīgo un divdesmitgadīgo, bet kopumā uzdevumi un vajadzības atrast savu vietu un to, kā es varu iederēties sabiedrībā un būt noderīgs, ir aktuālas visa šī posma garumā.
Tātad tas ir kā tāds instinkts mūsos arī pieaugušajiem?
Jā, tas mums ir bioloģiski noteikts, ka mēs kā cilvēki varam izdzīvot tikai grupā. Mēs bioloģiski esam vāji, mēs nevarētu vienatnē cīnīties pret lauvu, mums nav ne ragu, ne nagu. Mēs varam izdzīvot tikai apvienojoties grupā, bet tad mēs varam ļoti daudz. Grupa nozīmē to, ka es no grupas kaut ko saņemu, bet man ir arī kaut ko jādod pretī, man ir jābūt noderīgam. Un, protams, grupas var būt ļoti dažādas – ģimene, skola, plašāka sabiedrība. Tas tā darbojas gan starp pieaugušajiem, gan starp bērniem. Ir ļoti svarīgi, ka šī grupa mani pieņems, ka es tajā būšu līdzvērtīgs un kādā mērā varēšu izdzīvot, jutīšos drošāk. Protams, ka mēs vairs nedzīvojam alu laikmetā, bet smadzenes mums nav īpaši mainījušās. Pat spējot izdzīvot vienam, ja es nejūtos piederīgs vai noderīgs kādai grupai, smadzenes par to signalizē un ieslēdz trauksmes vai depresijas mehānismus.
Kāpēc jauniešiem ir tik svarīgi identificēties ar kādu atšķirīgu sociālo grupu vai subkultūru?
Tas ir veids, kā jaunietis var sevi izveidot. Jaunībā mēs esam mazliet nedroši, vēl nezinām, kas īsti esam, un veidojam savu identitāti caur citiem cilvēkiem, draugiem un grupām. Tad, kad man jau ir 35, 40, 50 gadu, tad man nav tik svarīgi kaut kam piederēt, es jau aptuveni zinu, kas es esmu, ko es varu, vieta dzīvē ir atrasta. Parasti jaunieši meklē vairākas grupas tāpēc, ka identitāte sastāv no dažādām daļām un tas ļauj paplašināt personību – man ir versijas, kāds es varētu būt. Identitāte tiek būvēta it kā no fragmentiņiem, ko jaunieši liek kopā – kaut ko no vienas grupas, no otras grupas, no trešās un beigās izveido sevi. Tas ir ļoti labi, ja viena daļa no tā visa pužļa ir tā, kas dara kaut ko labu citiem.
Vai nav tā, ka ja kādu kustību vai kampaņu akceptēs viena grupa, tad citas sāks to noliegt?
Šaubos, ka izveidotos grupa, kuras galvenā identitāte būtu piederība asinsdonoriem. Lielākoties dominē galvenā piederība, piemēram, kādai no subkultūrām vai kādai pamata identitātei. Savukārt asins donori – tā būs mazāka identitāte, līdzīgi kā iestāšanās par kādiem sociālpolitiskiem jautājumiem. Sadursmes veidojas starp pamata identitātēm, piemēram, “Origo bērni”, “Galerijas Centrs bērni”, “Ziedoņdārza bērni”, jo tās ir grupas, kurām savā starpā var būt sadursmes. Vai reperi un metālisti... Savukārt, donori būs mazā identitāte, kura nāk klāt un var piemist atšķirīgām pamata identitātēm.
Vai sabiedrības komunikācijā eksistē algoritms, kā uzrunāt jauniešus, lai viņi visi sadzirdētu?
Zelta jautājums, kurā komunikāciju cilvēki varbūt labāk orientējas, bet es domāju, ka uzreiz visiem – nē. Jauniešu grupas ir diezgan segmentētas, viņi klausās atšķirīgu mūziku, skatās atšķirīgas filmas, viņi seko dažādiem atšķirīgiem influenceriem. Es strādāju ar pusaudžiem, katru dienu viņus sastopu, bet redzu, ka ar visiem nevar runāt vienā valodā. Jauniešu grupu nav ļoti daudz, bet ir diezgan. Neredzu, ka varētu būt veids, kā uzrunāt visus vienlaikus, bet es domāju, ka tēmas, kas viņus uzrunā, gan ir ļoti līdzīgas. Visus pusaudžus interesē saprast labāk sevi, atrast savu vietu dzīvē un izdomāt, ko ar savu dzīvi darīt. Komunikācijas kanāli ir ļoti dažādi, bet tēmas ir vienas un tās pašas, jo tās izriet no attiecīgā vecuma.
Kāds ir tas vecums, kad draugu nozīme aizēno vecākus?
Es nezinu, vai “aizēno” būs labākais vārds, bet draugu grupas viedoklis kļūst svarīgāks nekā vecāku viedoklis. Principā tas process sākas tad, kad bērns sāk iet skolā, bet aptuveni 14 gadi ir tas vecums, kurā draugi mums kļūst ārkārtīgi svarīgi un piederība draugu grupai kļūst izteikti nozīmīga. Tad pusaudzis var būt gatavs darīt ļoti daudz ko savu draugu dēļ un vecāku viedoklis viņam var būt mazāk nozīmīgs. Tas ir veselīgs un vajadzīgs process, kas ir paredzēts tāpēc, lai cilvēks varētu iziet un atrast sevi plašākā pasaulē ārpus ģimenes.
Savā veidā viņš kļūst atvērtāks sabiedrībai...
Jā, un draugi kļūst par tādu kā izmēģinājumu lauku, kurā viņi mācās tādas lietas kā lojalitāti, uzticību, intimitāti, atklāties emocionāli un tas būs svarīgi pēc tam, kad viņi vēlāk veidos romantiskās attiecības. Vēl pusaudži trenējas ar draugiem. Tāpat svarīgi, ka draugu grupas sniedz atbalstu un tādā veidā viņi viens otram palīdz tikt cauri problēmām. Sevišķi, ja pusaudzim ir kādas grūtības mājās, skolā vai vēl kaut kur. Tad draugi var kļūt par ļoti svarīgu atbalsta faktoru.
Vairāk informācijas par kampaņu “Asins draudzība 2022” atradīsiet mājaslapā www.asinsdraugi.lv
