Svīšana ir organisma aizsargmehānisms, kas palīdz uzturēt optimālu ķermeņa temperatūru. Tomēr, kad sviedru dziedzeri sāk darboties pārmērīgi, tas var radīt ne tikai fizisku diskomfortu, bet arī emocionālus un sociālus izaicinājumus. Kāpēc dažiem cilvēkiem svīšana kļūst par problēmu, kas to izraisa un kā ar to cīnīties, skaidro farmaceite un dermatoloģe.

Pirms 1. tipa diabēta diagnosticēšanas 16 gadu vecumā pirmie slimības vēstneši bija straujš svara zudums un pastāvīgas slāpes. Kaut gan iepriekš biju dzirdējusi par šādu slimību, ne es, ne vecāki nezināja, kā tā izpaužas. Tolaik interneta resursu nebija, tāpēc mācījāmies no materiāliem, kurus nodrošināja slimnīcā. 

Iespējams, vien retais zina, ka diabēts veicina ne vien glikozes līmeņa pārmaiņas, bet arī citu slimību atklāšanu vai progresēšanu. Tā, piemēram, savlaicīgi neveicot nepieciešamo diagnozes kontroli un nemeklējot speciālistu atbalstu, var nākties saskarties ar smagiem acu bojājumiem un to aprūpi daudzu gadu garumā.

Manam dēlam Robertam 1. tipa diabētu konstatēja 2018. gadā, kad viņam bija vien seši gadi. Tolaik par šo slimību nezinājām pilnīgi neko, it īpaši, ka tā skar bērnus un nav izārstējama. Tagad zinām, ka ģimenēm, kuras saskaras ar šo diagnozi, ļoti svarīga ir atbalstoša vide. 

Hormoni ir bioloģiski aktīvas vielas, kas cilvēka organismā veic virkni nozīmīgu funkciju. Ja kādu no hormoniem organisms ražo pastiprināti vai tieši otrādi – tā ir pārmēru maz –, rodas hormonālais disbalanss, kas būtiski ietekmē mūsu pašsajūtu un veselību. Viens no vīrieša hormonālās sistēmas svarīgākajiem komponentiem, nenoliedzami, ir testosterons, tomēr nozīmīgu lomu ieņem arī citi hormoni, kas atstāj iespaidu kā uz vīrieša reproduktīvo veselību, tā uz pašsajūtu, aktivitātes līmeni un veselību kopumā.

Kā viens no vairāk nekā 5000 [1] iedzīvotājiem Latvijā, kuriem diagnosticēts 1. tipa cukura diabēts, varu atklāt, ka kopš diagnozes noteikšanas līdz šodienai ir nācies saskarties ar ne mazums izaicinājumu, kas ietekmējuši ierasto ikdienas dzīvi, taču vislielākais no tiem ir tieši apkārtējās sabiedrības un lēmumpieņēmēju neizpratne par slimības nopietnību un tās aprūpei nepieciešamo atbalstu. 

Esmu mamma divām meitām, kurām diagnosticēts 1. tipa cukura diabēts. Vecākajai meitai, kura jau sasniegusi pilngadību, diagnozi noteica četru gadu vecumā, savukārt jaunākajai meitai – 10 gadu vecumā. Pirms 14 gadiem, kad diabēts ienāca mūsu ģimenē, zināšanas par šo slimību bija niecīgas un aprūpes mehānismi valstī – nepieejami

Kušinga sindroms ir reta slimība, kas sastopama 40 līdz 70 cilvēkiem no viena miljona. Kušinga sindromu visbiežāk sastop pieaugušajiem 30 līdz 50 gadu vecumā, bet tas var būt arī bērniem.

1. tipa diabētu man diagnosticēja jau bērnībā – 8 gadu vecumā, – kad  parādījās izteikti slimības  simptomi. Sākumā man nebija zināšanu par diabētu, jo tuvāko draugu vai paziņu lokā neviens ar to nebija saskāries. Arī ģimenes ārsts sākotnēji uzskatīja, ka divas nedēļas slimoju ar vīrusinfekciju, kas izpaudās kā izteikts nespēks, slikta dūša, vemšana un pastiprinātas slāpes. 

Oktobra vidū arī Latviju pāršalca ziņa, ka vairākās Eiropas valstīs konstatētas viltotas diabēta zāles. Lai arī zāļu viltojumi ir sliktākais iespējamais viltojumu veids, jo apdraud cilvēku dzīvību, tomēr ziņa par viena specifiska medikamenta viltojumu izpelnījās, varētu pat teikt, neadekvāti plašu publicitāti. Kādēļ? Jo medikaments daudz plašāk nekā “zāles diabēta ārstēšanai” bija pazīstams kā “zāles notievēšanai”.