Raksta autore: Lelde Krūzmane, endokrinoloģe

Diabēts ir sarežģīta slimība, kuras nodarītās sekas, iespējams, neizjūt uzreiz, bet ilgtermiņā tās rada būtisku kaitējumu gan katra pacienta veselībai un sabiedrībai kopumā, gan darba tirgum un valsts budžetam. Šīs slimības kontrolei un ārstēšanai nepieciešama kompleksa pieeja, izprotot gan pacientiem, gan aprūpes speciālistiem nepieciešamo tehnoloģisko un cilvēkresursu atbalstu. Šajā jomā Latvijai vēl ir vieta izaugsmei, tāpēc esmu izvirzījusi trīs būtiskus izaicinājumus, kuriem steidzami jāmeklē risinājumi.

Jānodrošina glikozes sensori

Foto: Freepik.com/ freepik

Pirmkārt, jānodrošina nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības sistēmu (NGLU) jeb glikozes sensoru pieejamība pacientiem ar insulīna deficītu, īpaši 1. tipa cukura diabēta pacientiem un grūtniecēm, kā arī pacientiem pēc nieru transplantācijas un aizkuņģa dziedzera operācijas. Šo pacientu grupu ārstēšanā izmanto insulīna terapiju, kas prasa regulāru glikozes līmeņa kontroli. Tas nozīmē, ka cilvēkam ikdienā jāveic četri līdz pat desmit dūrieni pirkstā, lai piemērotu insulīna devu atbilstoši glikozes līmenim. Turklāt 1. tipa cukura diabēta pacientiem tas ir jādara gadu desmitiem ilgi, kas praktisko ierobežojumu, sāpju un psiholoģiskās spriedzes dēļ negatīvi ietekmē dzīves kvalitāti.

Diemžēl pat desmit dūrieni pirkstā neatspoguļo glikozes līmeni visas diennakts garumā un neļauj pacientam savlaicīgi veikt nepieciešamās korekcijas. Šajā ziņā sensors ir neatsverams palīgs ikdienā, jo tas visas diennakts garumā rāda aktuālo glikozes līmeni un turpmāko izmaiņu tendenci, kā arī brīdina par pārāk augstu vai zemu glikozes līmeni. Tāpat jāuzsver ne tikai sensora praktiskās priekšrocības, bet arī psiholoģiskie ieguvumi, kas veicina pacienta līdzestību. Tas ir īpaši nozīmīgi 1. tipa cukura diabēta gadījumā – šie pacienti ir pakļauti augstākam vēlīno komplikāciju attīstības riskam saistībā ar ilgstošu slimības norisi, jo visbiežāk tā attīstās bērnībā un jaunībā, un viņiem nākas sadzīvot ar sarežģītu un darbietilpīgu slimības ārstēšanu. Turklāt 1. tipa cukura diabēta pacientiem nav piemērojami mūsdienīgi cukura diabēta ārstēšanas medikamenti, kas varētu pasargāt no vēlīno komplikāciju attīstības saistībā ar slimības patoģenētiskajiem mehānismiem – tā kā slimības pamatā ir insulīna trūkums, medikamenti to nespēj koriģēt.

Šo visu apstākļu kombinācija rada situāciju, kur cilvēki ar potenciāli visgarāko darbspējīgo vecumu no saslimšanas brīža saņem vismazākās aprūpes iespējas. Tā rezultātā nākas saskarties ar augstāku risku vēlīnajām komplikācijām, lielāku slogu veselības aprūpes sistēmai un valsts budžetam, kā arī zemāku dzīves kvalitāti. Taču glikozes sensoru pieejamībai kā valsts kompensētai aprūpei ir iespēja radikāli mainīt šo sarežģīto situāciju.

Cukura diabēts – visu organisma sistēmu ietekmējoša slimība

Foto: Pixabay.com/ stevepb

Otrkārt, nepieciešams pārskatīt medikamentu kompensēšanas nosacījumus. Patlaban visi diabēta ārstēšanai nepieciešamie medikamenti ir valsts kompensēti 100% apmērā, kas ir augsti novērtējams un stabils pamats, uz kā veikt turpmākās izmaiņas. Taču ir viens “bet” – tie galvenokārt balstās uz glikozes līmeņa rādītāju novērtējumu. Jāņem vērā, ka cukura diabēts nelabvēlīgi ietekmē gan sirds-asinsvadu un nervu sistēmu, gan redzes orgānus un nieres. Progresējot minēto orgānu sistēmu bojājumiem, rodas vēlīnās komplikācijas, piemēram, miokarda infarkts vai insults, kāju amputācija, redzes zudums vai hroniskas nieru slimības attīstība, kā rezultātā var būt nepieciešama dialīze. Turklāt šīs izmaiņas sekundāri var ietekmēt gandrīz jebkuru citu orgānu sistēmu – nervu bojājuma rezultātā var rasties gremošanas, uroģenitālās un elpošanas sistēmu funkciju traucējumi, bet, piemēram, asinsvadu bojājuma rezultātā pacienti gūst smadzeņu darbības bojājumus.

Tāpēc cukura diabēts jāvērtē kā kompleksa, visu organisma sistēmu ietekmējoša slimība un jāatceras, ka glikozes jeb cukura līmenis asinīs neatspoguļo šo kopējo situāciju. Mūsdienās ir pieejami jaunākās paaudzes cukura diabēta ārstēšanas medikamenti, proti, GLP-1 receptoru agonisti un SGLT-2 inhibitori, kas papildus glikozes līmeņa efektīvai regulācijai pasargā no tālāka bojājuma un uzlabo nieru, sirds asinsvadu un nervu sistēmu darbību. Šiem medikamentiem jābūt pieejamiem kā pirmās izvēles medikamentiem neatkarīgi no glikēmijas līmeņa.

Jāuzlabo diabēta apmācība

Treškārt, jāveicina diabēta apmācības pieejamība. Latvijā tā ir pieejama abās klīniskās universitātes slimnīcās, kā arī atsevišķos centros reģionos, piemēram, Cēsu klīnikā. Tomēr lielākoties apmācību veic endokrinologs vai ģimenes ārsts konsultācijas laikā, kas ir gan neefektīvi un laika ziņā ierobežoti, gan rada papildu slodzi jau tā pārslogotiem speciālistiem. Esam pārliecinājušies, ka kvalitatīva diabēta apmācība uzlabo pacientu zināšanas par slimību, glikēmijas kontroli, klīniskos un psiholoģiskos rādītājus, kā arī mazina stacionēšanas biežumu un mirstību.

Tāpat ir pierādīts, ka profilakse un agrīna cukura diabēta ārstēšana ir efektīva izmaksu ziņā un uzlabo dzīves kvalitāti. Tas ir finansiāls ieguvums valstij, jo daudzi pacienti var saglabāt darbspēju, gan arī sabiedrībai kopumā, jo būtiska daļa iedzīvotāju var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Galu galā arī dzīves kvalitāte jāvērtē kā resurss, kas var veicināt straujāku valsts attīstību.

Tāpēc ceru, ka jau pavisam drīz šajos jautājumos sagaidīsim pozitīvas pārmaiņas, kuras virzīs lielāka lēmumpieņēmēju izpratne gan par cukura diabēta ietekmi uz kopējo sabiedrības veselību, gan slimības radītajiem riskiem nepietiekama valsts atbalsta gadījumā.