Raksta autore: Gunta Freimane, Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja 

Šodien ir pēdējā diena, lai sniegtu priekšlikumus Sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas rīcības plānam 2025.–2027. gadam. Plānā ietvertie pasākumi ir vērsti uz sirds un asinsvadu slimību profilaksi, savlaicīgu riska faktoru atklāšanu un agrīnu ārstēšanu. Tieši diabēts ir viens no būtiskākajiem sirds un asinsvadu slimību riska faktoriem, turklāt, ja 2. tipa diabēta pacientu rīcībā pēdējos gados nonākuši efektīvi medikamenti sirds un asinsvadu slimību aizkavēšanai, tad 1. tipa diabēta pacientiem tādu nav. Taču, ja šiem pacientiem būtu iespēja izmantot nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmas un insulīna sūkņus, tas nodrošinātu precīzāku slimības kontroli, mazinātu glikozes svārstības un samazinātu hronisku komplikāciju risku, tostarp arī sirds un asinsvadu slimību attīstību. Tomēr pagaidām pacienti saņem vien solījumus un diskusijas vairāku gadu garumā un kopējais cilvēku noskaņojums kļūst aizvien pesimistiskāks. 

Minētais plāns izstrādāts saskaņā arī Sabiedrības veselības pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam, kuru mērķis ir pagarināt labā veselībā nodzīvoto mūžu, vienlaikus mazinot nevienlīdzību veselības jomā. Savukārt, ES padome jau 2024. gadā publicēja dokumentu “Secinājumi par sirds un asinsvadu veselības uzlabošanu Eiropā Savienībā” ar mērķi mazināt sirds un asinsvadu saslimšanu izplatību un ekonomisko ietekmi. Līdzīgus dokumentus Starptautiskā Diabēta federācija, Pasaules Veselības organizācija un Eiropas Parlaments pieņēmuši tieši par diabēta pacientu ārstēšanu un aprūpi.  

Reāls atbalsts, nevis tikai diskusijas 

Diskusijas par nepieciešamību kompensēt nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmas 1. tipa diabēta pacientiem ilgst jau gadiem, un, neraugoties uz vairāk nekā 10 000 iedzīvotāju parakstiem, kas jau aizpērn rosināja atbalstīt šo sistēmu un insulīna sūkņu kompensēšanu, šobrīd pacienti aizvien neko nav saņēmuši. Dzirdot nozares politikas mērķus un solījumus, cilvēki ik dienas vēršas Latvijas Diabēta asociācijā, jautājot, kad beidzot būs reāls atbalsts, nevis tikai diskusijas? Diemžēl, šobrīd arī asociācijai trūkst atbilžu. Nepaguruši piedalāmies Saeimas atbildīgo komisiju sēdēs, kopā ar Nacionālo veselības dienestu veicam aprēķinus par izmaksām un ieguvumiem, pacientu skaitu, prioritārajām grupām, bet viss, par ko šo gadu laikā izdevies vienoties, ir 100 pacienti – grūtnieces ar diabētu, pacienti pēc orgānu transplantācijas un aizkuņģa dziedzera operācijas. Turklāt tas attiecas tikai uz nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmām, nevis uz sūkņiem.  

Ģimenes ārsti nespēj vadīt pacienta pašaprūpi  

Šie 100 pacienti ir tikai aptuveni 2% no visiem cilvēkiem ar 1. tipa diabētu. Bet ir vēl pārējie 98% – cilvēki, kuri strādā, maksā nodokļus, rūpējas par saviem bērniem un gados vecākiem tuviniekiem un sniedz būtisku pienesumu tautsaimniecībā. Turklāt 1. tipa diabēta pacientiem nav citu veidu vai risinājumu, kā samazināt komplikāciju, tajā skaitā infarkta un insulta risku. Arī Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas viceprezidents Ainis Dzalbs uzsvēris, ka ģimenes ārsti nespēj vadīt pacienta pašaprūpi un ir ļoti svarīgi nodrošināt pacientiem visus nepieciešamos instrumentus, lai viņi paši var maksimāli kontrolēt slimību, jo 1. tipa diabēts nozīmē ļoti komplicētas, specifiskas vajadzības. Ja šīs iespējas nav nodrošinātas, ievērojami pieaug slogs veselības aprūpes sistēmai un, protams, arī izdevumi.  

Individuālo kompensāciju mehānisma izmantošana 

Viens no risinājumiem, ko asociācija ir atkārtoti aicinājusi izmantot, ir individuālo kompensāciju mehānisms. Tas nozīmē, ka pacientam, kura dzīvībai vai veselībai neatliekami nepieciešama konkrēta ārstēšana vai medicīniskā tehnoloģija, kas nav iekļauta kompensējamo zāļu vai medicīnas ierīču sarakstā, ir iespēja saņemt finansējumu no valsts īpašā kārtībā. Šādos gadījumos ārstu konsīlijs iesniedz pamatotu pieprasījumu ar medicīnisku pamatojumu, ka konkrētais medikaments vai tehnoloģija ir vienīgā vai efektīvākā ārstēšanas iespēja, tad Nacionālais veselības dienests izvērtē iesniegumu, un, ja tiek pieņemts pozitīvs lēmums, valsts sedz attiecīgā līdzekļa izmaksas konkrētajam pacientam. 

Gadījumi, kad atbalsta mehānisms tiek iedarbinās par vēlu 

Šo mehānismu varētu attiecināt uz 1. tipa diabēta pacientiem, jo tā ir hroniska slimība, kuras kontrolei ir vitāli svarīga pastāvīga insulīna piegāde un precīza glikozes līmeņa uzraudzība. Bez efektīvas uzraudzības var strauji attīstīties dzīvībai bīstami stāvokļi, piemēram, smaga hipoglikēmija vai diabētiskā ketoacidoze. Nepietiekama slimības kontrole ilgtermiņā izraisa smagas komplikācijas (sirds un asinsvadu slimības, nieru mazspēju, aklumu u.c.), kas būtiski apdraud dzīvību un veselību, kā arī rada lielas izmaksas veselības aprūpei. Latvijā jau ir pieredzēti gadījumi, kad individuālās kompensācijas mehānisms tiek iedarbināts pārāk vēlu un pacientam diemžēl vairs nav iespējams palīdzēt, tāpēc rodas pamatots jautājums – vai tiešām šo risinājumu nevaram izmantot savlaicīgi? Īpaši tāpēc, ka finansējums šim mehānismam pēdējos gados ir ievērojami palielināts. Ārstēšanas nesniegšana nozīmē tiešus draudus dzīvībai vai neatgriezeniskus bojājumus veselībai un 1. tipa diabēta pacientu gadījumā šis risks ir acīmredzams, vajadzīga vien politiskā griba iedarbināt mehānismu.  

Šobrīd vairs nav pieļaujama vilcināšanās – 1. tipa diabēta pacientiem nepieciešamās tehnoloģijas ir dzīvības jautājums, nevis papildu ērtība. Tā ir iespēja gan pasargāt cilvēkus no smagām komplikācijām, gan ilgtermiņā ietaupīt valsts resursus. Nepieciešama tikai politiskā griba sniegt atbalstu savlaicīgi, nevis tad, kad pacientam palīdzēt ir jau par vēlu.