Gan aptaukošanās slimība, gan otrā tipa cukura diabēts ir cieši saistīti, un, ārstējot vienu, var novērst otru. Turpretim neārstējot – pieaug abu izplatība. Kāpēc tā, skaidro Dr.med., endokrinoloģe un Diabēta federācijas vadītāja Indra Štelmane. Nianses par minerālvielu un vitamīnu papildu uzņemšana cukura diabēta pacientam raksturo “Mēness aptiekas” farmaceite Daiva Āboliņa.

“Lai gan daudziem šķiet, ka aptaukošanās gadījumā svarīgākie ir treneri un uztura speciālisti, tomēr šīs slimības gadījumā – un aptaukošanās IR slimība – viens no nozīmīgākajiem profesionāļu komandā ir endokrinologs,” uzsver endokrinoloģe. Ārste skaidro, ka, lai gan dzīvesveida maiņa un palīdzība, lai to paveiktu, ir būtiska, tomēr priekšplānā izvirzās vajadzība apturēt ķermeņa masas pieaugumu un iespējami efektīvi samazināt to, novēršot lielu apdraudējumu veselībai un pat dzīvībai.

Var šķist, ka aptaukošanos ir vienkārši izskaidrot. Ja cilvēks uzņem vairāk kaloriju nekā iztērē un “nodedzina”, viņš pieņemas svarā. Tomēr patiesais aptaukošanās slimības izskaidrojums nav tik vienkāršs. Aptaukošanās ir sarežģīta hroniska slimība, un svara zaudēšana šīs slimības gadījumā nav jautājums tikai par to, ka vajag mazāk ēst un vairāk kustēties. Patiesībā aptaukošanos var ietekmē ģenētika, fizioloģija, vide, nodarbošanās un izglītības līmenis un tas, kas notiek smadzenēs. Izpratne par šiem faktoriem ir ļoti svarīga, jo aptaukošanās ir cieši saistīta ar citām slimībām, tostarp 2. tipa cukura diabētu, sirds un asinsvadu slimībām un noteiktiem vēža veidiem. Nemaz nerunājot par stigmu un aizspriedumiem, no kuriem katru dienu cieš miljoniem aptaukošanās slimības pacientu visā pasaulē. Medicīnas eksperti arvien vairāk atzīst aptaukošanos kā hronisku slimību. Dažam tas var būt pārsteigums, tomēr cilvēkiem, kas no tā cieš, šī atziņa ir liels atvieglojums. Kādēļ tā? Jo vieš skaidrību, ka aptaukošanās nav vienkārši gribasspēka trūkums vai “nepareiza dzīvesveida” problēma. Proti, tās cēloņi ir ārkārtīgi daudzveidīgi, sākot no ģenētiskās novirzes līdz smadzeņu ķīmijai, un tā nebūt nav viegli ārstējama kaite. Lūk, tikai daži no aptaukošanos ietekmējošajiem faktoriem!

• Cilvēks var piedzimt ar tendenci pieņemties svarā. Tāpat kā kāds piedzimst ar noteiktu acu krāsu.
• Jāņem vērā arī fizioloģiskie aspekti. Kad cilvēks ēd, hormonu signāli no kuņģa un zarnu trakta tiek “tulkoti” kā samazināta bada un palielināta sāta sajūta. Tā smadzenes kontrolē ēdiena uzņemšanu. Taču dažkārt šis “tulkošanas process” ir traucēts.
• Daudzi vispārējās labklājības, vides aspekti un dzīvesveids var izraisīt svara pieaugumu. Tas, kur cilvēks dzīvo, viņu ieskaujošā kultūra var ietekmēt aptaukošanās risku.

Liekais svars un aptaukošanās ir daudzu bīstamu kaišu palaidējmehānisms un līdz ar smēķēšanu tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem maināmajiem riska faktoriem, kas stāv ceļā veselīgi nodzīvotiem dzīves gadiem. Taču tieši 2.tipa cukura diabēta gadījumā aptaukošanās slimība ir absolūtā risku galvgalī. Tas tādēļ, ka pārmērīga ķermeņa tauku uzkrāšanās var pavisam tieši kļūt par 2. tipa cukura diabēta iemeslu, savukārt 2. tipa diabēta risks palielinās lineāri, palielinoties ķermeņa masas indeksam. Proti, aptaukošanās izplatības pieaugums visā pasaulē vienlaikus ir izraisījis 2. tipa diabēta izplatības pieaugumu.

Svarīgākais par diabētu

Foto: Freepik.com/ xb100

“Lai sāktu runāt par diabētu, vispirms jānošķir 1. tipa cukura diabēts, kas ir autoimūna slimība, ar ko parasti saslimst bērni un gados jauni cilvēki. Autoimūnā procesa rezultātā aizkuņģa dziedzerī iet bojā insulīnu ražojošās šūnas, un tas vairs insulīnu neražo, rodas absolūts insulīna trūkums. Bez insulīna organisms nespēj ar uzturu uzņemto glikozi pārvērst enerģijā. Turpmāk visas dzīves laikā ir jālieto insulīna injekcijas un jānosaka glikozes līmenis asinīs,” skaidro ārste.

Ar 2. tipa cukura diabētu ir citādi – šajā kaitē var “iedzīvoties”. Tā ir sarežģīta hroniska slimība, kas rodas, ja organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot, (insulīna rezistence) kā arī ar laiku insulīna ražošana izsīkst. 

Insulīns un tā nozīme

Insulīns ir aizkuņģa dziedzerī ražots hormons, kas kontrolē glikozes daudzumu asinīs. Neefektīva insulīna darbība vai pārāk maz insulīna nozīmē, ka organisms nespēj izmantot glikozi no pārtikas. Kad tas notiek, glikozes līmenis asinīs paaugstinās, un laika gaitā šis paaugstinātais līmenis bojā asinsvadus, samazinot skābekļa piegādi un barības vielām bagātas asinis visiem orgāniem. Tādēļ diabēta pacientam ir  nepieciešama palīdzība, lai viņa organisms spētu labāk izmantot  glikozi un tās “uzkrāšanās” dēļ neizraisītos komplikācijas.

Dzīve pēc 2. tipa cukura diabēta diagnozes mainās, ir jāievieš jauna rutīna un ieradumi – nāksies kontrolēt asinīs glikozes līmeni un ir jāpārskata ēšanas ieradumi. Tas noteikti jāapvieno ar veselīgāku uzturu un aktīvāku dzīvesveidu. Diemžēl 2. tipa cukura diabēts ir progresējoša slimība, un lielai daļai pacientu būs jāsāk lietot medikamenti, piemēram, GLP-1 vai insulīns.

2. tipa cukura diabēts datos un skaitļos

Pēdējo 50 gadu laikā 2. tipa cukura diabēta gadījumu skaits visā pasaulē ir strauji pieaudzis. Mūsdienās ar šo slimību dzīvo simtiem miljonu cilvēku, radot spriedzi gan pašam pacientam, gan viņa ģimenei un arī veselības aprūpes sistēmai.

• Aptuveni 90% no visiem cukur diabēta gadījumiem pasaulē ir 2. tipa cukura diabēts.
• Vairāk nekā 483 miljoni cilvēku visā pasaulē dzīvo ar 2. tipa cukura diabētu.
• 2. tipa cukura diabēta pacientiem ir 2-4 reizes lielāka sirdslēkmes vai insulta varbūtība nekā tiem, kam tā nav.
• 50% no visiem pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu to nezina, jo nav diagnosticēti.

Kāpēc svars atgriežas?

Foto: Freepik.com/ rawpixel.com

Gandrīz visi cilvēki, kas pašu spēkiem cīnījušies ar aptaukošanos, ir piedzīvojuši liekā svara atgriešanos. Lai saprastu aptaukošanos, ir jāsaprot, kas notiek smadzenēs. Šķiet, ka vēsturiski cilvēka organisms ir radīts, lai uzkrātu iespējami vairāk kaloriju. Visticamāk, tāpēc, ka tūkstošiem gadu tas ir bijis izdzīvošanas pamata mehānisms. Diemžēl šis mehānisms grauj cilvēkus, kuri dzīvo ar aptaukošanos un cīnās, lai zaudētu svaru. Viņu organisma “programmēšanas darbi”, lai atgrieztos pie sākotnējā svara, padara cīņu teju bezjēdzīgu. Smadzenēs šķietami ir slēdzis, kas burtiski nobloķē enerģijas patēriņu, līdz cilvēks ir atguvis zaudētos kilogramus.

Zinātnieki cenšas precīzi noteikt, kur tieši smadzenēs šāds “slēdzis” varētu atrasties, un izpētīt, vai tas ir kas tāds, ko var kontrolēt ar zālēm, lai, iespējams, kādu dienu cilvēki ar aptaukošanos varētu “atiestatīt” savu svaru uz jaunu, veselīgāku sākuma punktu.

Līdztekus vēl daudz darba jāiegulda, lai palielinātu sabiedrības izpratnes līmeni, cīnītos pret stigmatizāciju un diskrimināciju.

Aptaukošanās ārstēšana – profilakses stūrakmens

“Aptaukošanās ir izplatīts, ja ne pats prognozējamākais 2. tipa diabēta riska faktors. Ne velti diabēta skrīnings ir indicēts VISIEM pacientiem ar aptaukošanos,” skaidro endokrinoloģe Indra Štelmane, uzsverot, ka  aptaukošanās ārstēšana ir 2. tipa diabēta profilakses un ārstēšanas stūrakmens. “Svara samazināšana nodrošina diabēta profilaksi, kontroli un dažos gadījumos arī remisiju.”

Šie ir daži dati un skaitļi, kas to skaidri apliecina!

• Diabēta risks vīriešiem palielinās no 7% līdz 70%, ja ķermeņa masas indekss (ĶMI) palielinās no mazāk nekā 18,5 kg/m līdz vairāk nekā 35 kg/m.
• Diabēta risks sievietēm palielinās no 12% līdz 74% ar vienādām ĶMI vērtībām.
• Svara zudums ievērojami samazina diabēta sastopamību riska grupās. Piemēram, mērens svara samazinājums (5–10% no sākotnējā svara) un fiziskās aktivitātes palielināšana līdz vismaz 150 minūtēm nedēļā, samazināja diabēta sastopamību par vairāk nekā 50%.

Kas saista aptaukošanos ar diabētu?

Ārste skaidro, ka šūnu un fizioloģiskie mehānismi, kas ir atbildīgi par saikni starp aptaukošanos un 2. tipa diabētu, ir sarežģīti un ietver aptaukošanās izraisītas izmaiņas β šūnu funkcijās, taukaudu bioloģijā un vairāku orgānu insulīna rezistencē. Izklausās gaužām nesaprotami, taču ārste mierina, ka pacienta stāvoklis, ja vien ārstēšanu sāk laikus, bieži vien ar atbilstošu palīdzību, kuras būtisks nosacījums ir svara zudums, tiek uzlabots un normalizēts.

Kāpēc nepietiks tikai ar labo gribu un dažiem trenera vai uztura speciālista padomiem vien? Ārste lēš, ka, pirmkārt, aptaukošanās nenoris dažos mēnešos, parasti ķermeņa masa ir pieaugusi ilgākā laika posmā, cilvēks jau ir izmēģinājis diētas, tostarp gaužām kaitīgas, daudzi ir arī sportojuši. Taču nu tas vairs intensīvi nav iespējams. Tāpat pacienti ir piedzīvojuši stigmatizāciju un atstumtību, kas rada depresīvu fonu un vēl vairāk traucē meklēt palīdzību. Visbeidzot, pacientu ar aptaukošanos un diabētu ārstēšana ir komplekss pasākums, kas tostarp ietver dzīvesveida izmaiņas, kam seko farmakoloģiskā ārstēšana un bariatriskā ķirurģija, ja tāda tiek rekomendēta. Ar pareizu aprūpi cilvēki ar aptaukošanos var sasniegt ilgstošu, noturīgu svara zudumu, krietni uzlabojot savus veselības rādītājus.

Kādi ir šādas aprūpes mērķi?

1. Noteikt dzīvesveida riska faktorus un, lai uzsāktu ārstēšanu, izplānot iedarbīgas un agresīvas modifikācijas stratēģijas.
2. Izvēlēties un uzsākt piemērotu farmakoloģisko ārstēšanu, kas ietekmē abas slimības – aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
3. Nosacīt indikācijas ķirurģiskai iejaukšanās gadījumā, ja pacientam ir gan aptaukošanās un 2. tipa cukura diabēts.
4. Izstrādāt sadarbības plānu ar profesionāļu komandu, lai izglītotu, ārstētu un uzraudzītu pacientus un maksimāli uzlabotu ārstēšanas, tostarp mentālās veselības, rezultātus.

Vai minerālvielu un vitamīnu papildu uzņemšana var būt noderīgi cukura diabēta pacientam?

Foto: Freepik.com/ freepik

Farmaceite uzsver: “Farmaceiti dažkārt sastop cilvēkus, kuri aizraujas ar pašārstēšanos un ārsta izrakstīto zāļu vietā vēlas uztura bagātinātājus. Ir arī tādi, kuri lieto zāles un vienlaikus bez konsultācijas ar farmaceitu lieto arī dažādus uztura bagātinātājus, neiedziļinoties, kā cukura diabēta gadījumā papildu uzņemtas minerālvielas vai vitamīni “uzvedas” organismā.” 

Farmaceite atgādina, ka tieši farmaceits ar savām zināšanām var būt noderīgs, lai tiktu skaidrībā par visām iespējamām mijiedarbībām, blakusparādībām, kā arī par dažādu uzturvielu lietošanas lietderīgumu. Farmaceite norāda: “Pašlaik nav ticamu pierādījumu tam, ka ir, piemēram, kādas augu izcelsmes vielas, kas var palīdzēt kontrolēt cukura diabētu vai tā komplikācijas, ir pieejami vienīgi iegūtie rezultāti, pētot atsevišķas piedevas.”

Lūk, daži secinājumi, kas gūti, caurskatot pasaulē veiktos pētījumus un to pārskatus!

• Izpētīts, ka zems D vitamīna līmenis organismā ir saistīts ar paaugstinātu 2. tipa diabēta attīstības risku cilvēkiem ar prediabētu (stāvokli pirms slimības, ko dēvē arī par ogļhidrātu tolerances traucējumiem).
• Citā pārskatā norādīts, ka D vitamīna papildināšana samazina 2. tipa diabēta risku cilvēkiem ar prediabētu, taču ieguvums varētu attiekties tikai uz cilvēkiem, kam nav aptaukošanās.
• Magnijs ir svarīgs organisma spējai pārstrādāt glikozi. Zināms, ka cilvēkiem, kuriem ir augstāks risks saslimt ar cukura diabētu, tas samazinās, ja uzturā ir vairāk magnija. Atklāts, ka magnija piedevas var uzlabot jutību pret insulīnu. Jāņem vērā, ka uztura bagātinātājos esošo magniju nedrīkst lietot daudzumos, kas pārsniedz augšējo robežu.
• Daudzos pārtikas produktos atrodamais hroms ir būtisks mikroelements – ja uzturā ir pārāk maz hroma, organisms nevar efektīvi izmantot glikozi. Taču secināts, ka hroma piedeva uztura bagātinātajā var arī izraisīt sāpes vēderā un vēdera uzpūšanos.

Farmaceite saka: “Ikvienam ir svarīgi pašam uzņemties atbildību par veselību – konsultēties gan ar ārstu, gan aptiekā ar farmaceitu par jebkādām papildu vielām, ko lieto, un citām darbībām, ko ieteicams veikt savas veselības labā, jo īpaši, ja konstatēta aptaukošanās vai citi cukura diabēta riski.”