TV24 raidījumā “Ārsts atbild”, stāstot, kā sadzīvot ar cukura diabētu, Skrides Sirds klīnikas endokrinoloģe Lauma Jaunozola komentēja ziņas, ka diabēta ārstēšanai paredzētās zāles vienlaikus arī mazinot ķermeņa svaru.

Diabēts ir sarežģīta slimība, kuras nodarītās sekas, iespējams, neizjūt uzreiz, bet ilgtermiņā tās rada būtisku kaitējumu gan katra pacienta veselībai un sabiedrībai kopumā, gan darba tirgum un valsts budžetam. Šīs slimības kontrolei un ārstēšanai nepieciešama kompleksa pieeja, izprotot gan pacientiem, gan aprūpes speciālistiem nepieciešamo tehnoloģisko un cilvēkresursu atbalstu.

Gan aptaukošanās slimība, gan otrā tipa cukura diabēts ir cieši saistīti, un, ārstējot vienu, var novērst otru. Turpretim neārstējot – pieaug abu izplatība. Kāpēc tā, skaidro endokrinoloģe. Nianses par minerālvielu un vitamīnu papildu uzņemšana cukura diabēta pacientam raksturo farmaceite.

Mūsdienās diabēts ir kļuvis par nopietnu sabiedrības veselības izaicinājumu, un tā attīstība bieži notiek nemanāmi, bez acīmredzamām pazīmēm. Lai pievērstu uzmanību šīs slimības pieaugošajai ietekmei uz sabiedrības veselību, novembris visā pasaulē tiek atzīmēts kā diabēta mēnesis. 

Savlaicīgi atklāt un sākt ārstēt – tāds ir galvenais nosacījums, lai apturētu vai novērstu redzes problēmas diabēta slimniekiem, jo tā var novērst neatgriezenisku redzes zaudēšanu, pārliecināts Latvijas Acu ārstu asociācijas valdes priekšsēdētājs Juris Vanags. Viņš norāda, ka 90% gadījumu redzes zudumu var novērst.

Nepieciešamību doties pie acu ārsta jeb oftalmologa var radīt ne tikai katarakta vai glaukoma, bet arī diabēts, kas ceturtajai daļai pacientu var izraisīt neatgriezeniskus redzes bojājumus, ja vien tos laikus neārstē.

Diabēts ir viltīga un sarežģīta slimība, kas var neatgriezeniski ietekmēt pacientu dzīvi. Atšķirībā, piemēram, no auss vai zobu sāpēm, kas rada tūlītējas bažas par veselību un pacientu mudina steidzami apmeklēt ārstu, glikozes līmeņa izmaiņas asinīs nesāp, un komplikācijas piezogas nemanot.

Diabēts ir neredzama, bet prasīga diagnoze, kas, ienākot cilvēka dzīvē, nozīmē būtiskas pārmaiņas, pielāgošanos, ikdienas ieradumu izmainīšanu un milzīgu disciplīnu. Tomēr diabēts nenozīmē, ka dzīve ir beigusies. Ar līdzcilvēku izpratni un atbalstu, mūsdienu tehnoloģiju palīdzību, apņemšanos un gribasspēku diabētu iespējams savienot ar pilnvērtīgu un aktīvu dzīvi un pat sportu profesionālā līmenī, gūstot panākumus.

Diabēta pacientiem nepieciešamais atbalsts slimības kontrolei un pilnvērtīgai ikdienas dzīvei, t.sk. iespējai strādāt, jau ilgstoši ir sekundāra prioritāte lēmumpieņēmēju darba kārtībā. Kaut gan tādi tehnoloģiskie rīki kā, piemēram, nepārtrauktās glikozes līmeņa uzraudzības (NGLU) sistēmas jeb tā sauktie glikozes sensori, spēj būtiski atvieglot ikdienu cilvēkiem ar diabētu un samazināt veselības aprūpes sistēmas slogu, to iegādes izmaksas arvien gulstas uz pacientu pleciem. 

Šodien par valsts drošību bieži vien domājam militāro vai kiberdraudu kontekstā, tāpēc ir itin viegli nepamanīt draudošo krīzi, ko rada hroniskas veselības problēmas, piemēram, diabēts. Neveltot pienācīgu uzmanību šīs diagnozes pārvaldībai un nesniedzot tik nepieciešamo finansiālo atbalstu, tā var kļūt par valsts drošības problēmu ar nopietnām sociālekonomiskām sekām.