Raksta autore: Sabīne Skrebinska, endokrinoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore

Novembris pasaulē tiek atzīmēts kā Diabēta mēnesis, un 14. novembrī ir Pasaules diabēta diena, kad arī Latvijā tiek vērsta uzmanība šīs slimības izplatībai, riskiem un risinājumiem. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, diabēta pacientu skaits Latvijā pēdējos gados strauji aug – no aptuveni 95 000 2020. gadā līdz 103 000 pērn (gan 1., gan 2. tipa pacienti). Arī 1. tipa diabēta pacientu skaits pērn, salīdzinājumā ar 2023. gadu, ir pieaudzis no 5 090 pacietiem līdz 5 147 pacientiem. Ikdienā, strādājot ar cilvēkiem, kuriem ir 1. tipa diabēts, redzu, cik sarežģīta un prasīga ir šī slimība, un kāds darbs pacientiem ir jāiegulda, lai to pilnvērtīgi uzraudzītu un kontrolētu. 

1. tipa diabēts nav dzīvesveida slimība 

Diemžēl sabiedrībā joprojām valda priekšstats, ka diabēts rodas neveselīga dzīvesveida ietekmē vai pārmērīgu saldumu, cukura lietošanas dēļ. Taču 1. tipa diabēts nav saistīts ar cilvēka paradumiem  – tā ir autoimūna saslimšana, kurā organisma imūnā sistēma kļūdaini iznīcina aizkuņģa dziedzera šūnas, kas ražo insulīnu. Tas nozīmē, ka insulīns ir jāievada ārēji, pretējā gadījumā paaugstinātais glikozes līmenis asinīs (hiperglikēmija) var izraisīt nopietnas sekas un pat apdraudēt dzīvību. Turklāt slimības pārvaldība nozīmē nepārtrauktu lēmumu pieņemšanu un pašdisciplīnu  – ik dienu, visas dienas garumā. 1. tipa diabēta pacientu skaits gan Latvijā, gan pasaulē pieaug, un diagnoze bieži skar bērnus un jauniešus, tāpēc ir svarīgi meklēt risinājumus, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu.  

Nepārtraukti jāseko līdzi glikozes līmenim asinīs 

Cilvēkiem ar 1. tipa diabētu ikdienā jāspēj ne tikai veikt savu darbu, mācīties vai sportot, bet vienlaikus nepārtraukti sekot glikozes līmenim asinīs. Jāplāno katra ēdienreize, jārēķina ogļhidrāti, jāpielāgo insulīna devas, jāņem vērā fiziskās aktivitātes, stress, miegs un citi apstākļi. Šīs darbības notiek septiņas dienas nedēļā, divdesmit četras stundas diennaktī, un no slimības nav iespējams paņemt brīvdienu. Tieši tādēļ pacientiem ir vitāli nepieciešami mūsdienīgi risinājumi, kas palīdz šo procesu padarīt drošāku un prognozējamāku. 

Atjaunot cilvēka spēju dzīvot pilnvērtīgu un aktīvu dzīvi 

Viens no risinājumiem ir nepārtrauktā glikozes līmeņa uzraudzīšanas sistēma, ko nereti dēvē par glikozes sensoriem. Tie ļauj pacientam reāllaikā redzēt glikozes līmeni un paredzēt, vai tas tuvojas kritiskai robežai – augstam (hiperglikēmijai) vai zemam līmenim (hipoglikēmijai). Tas sniedz iespēju savlaicīgi pielāgot insulīna devu vai uzturu un izvairīties no bīstamām epizodēm, kas var apdraudēt veselību vai pat dzīvību. Šī sistēma atjauno cilvēka spēju dzīvot pilnvērtīgu un aktīvu dzīvi – strādāt, mācīties, sportot, ceļot un būt pilnvērtīgai sabiedrības daļai bez nepārtrauktām bailēm par straujām glikozes svārstībām. 

Nevienlīdzība starp pacientiem Eiropā 

Diemžēl Latvija šobrīd ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kur 1. tipa diabēta pacientiem glikozes sensors netiek kompensēts no valsts budžeta. Tas nav iekļauts kompensējamo medicīnas ierīču sarakstā, un tas nozīmē, ka risinājums, kas citviet ir standarta aprūpes sastāvdaļa, lielai daļai pacientu Latvijā ir nepieejams. Tas rada nevienlīdzību un virkni citu izaicinājumu. Kā ārste redzu, cik smaga ir šī situācija pacientiem, kuri zina, ka pastāv efektīvs risinājums, bet tas nav pieejams. 

Samazināt komplikāciju riskus 

Svarīgi saprast, ka glikozes sensori nav tikai atbalsts katram konkrētajam pacientiem, bet arī ilgtermiņa ieguldījums sabiedrības veselībā un valsts ekonomikā. Ja cilvēks var labāk kontrolēt diabētu, samazinās hospitalizāciju skaits, mazāk attīstās nopietnas komplikācijas, piemēram, redzes zudums, nieru mazspēja, neiropātija un amputācijas. Pacienti spēj saglabāt pilnvērtīgas darba spējas, turpina strādāt un maksāt nodokļus, savukārt veselības aprūpes sistēma izvairās no ļoti augstām vēlīno komplikāciju ārstēšanas izmaksām. 

1.tipa diabēts nav slimība, no kuras cilvēks var atpūsties. Tā kļūst par pastāvīgu dzīves sastāvdaļu, un šo dzīvi var padarīt drošāku un kvalitatīvāku, ja pacientam ir iespēja izmantot mūsdienīgus slimības uzraudzības instrumentus. Glikozes sensori būtiski samazina riskus, uzlabo dzīves kvalitāti un ļauj saglabāt neatkarību. Latvijai ir jāseko pārējai Eiropas valstu pieredzei un jānodrošina šo tehnoloģiju pieejamība visiem 1. tipa pacientiem. Tas apliecinātu, ka valsts rūpējas par cilvēkiem, kuri katru dienu cīnās par līdzsvaru savā ķermenī. Savlaicīgs atbalsts pacientiem ir ieguldījums sabiedrības veselībā un valstī kopumā.