Pasaules Veselības organizācija aprēķinājusi, ka, palielinoties cilvēku mūža ilgumam, līdz 2030. gadam ar demenci sirgstošo skaits sasniegs 66 miljonus, bet 2050. gadā – jau 115 miljonus. Savukārt Slimību profilakses un kontroles dati rāda, ka 2016. gadā Latvijā ar demenci slimojuši vairāk nekā 6000 cilvēki. Lielākā daļa no visiem demenču veidiem ir tās, ko izraisa skaudrā Alcheimera slimība – tā neatgriezeniski bojā nervu šūnas, pasliktinot atmiņu un citas svarīgas psihiskās funkcijas. 21. septembris ir Pasaules Alcheimera diena, kas vērš uzmanību smagajai slimībai, tieši tādēļ "Euroaptiekas" farmaceite Ieva Zvagule stāsta par saslimšanas riskiem, simptomiem un slimības ārstēšanas iespējām.

"Saslimstot ar Alcheimera slimību, cilvēka smadzeņu šūnas iet bojā, atsevišķos smadzeņu rajonos samazinoties pat uz pusi. Slimnieks vairs nespēj atcerēties informāciju, parādās grūtības veikt ierastās darbības, pasliktinās spriestspēja, mainās personība – viņš kļūst kašķīgs, nervozs, egoistisks. Slimībai progresējot, atmiņas traucējumi kļūst izteikti, slimnieks vairs neatpazīst tuviniekus, apkārtējo vidi un pat sevi pašu, pastāvīgi iespējams novērot psihoemocionālus traucējumus, kustībspēja kļūst ierobežota, nereti saslimušie ir pilnībā atkarīgi no apkārtējo kopšanas," slimības izpausmes skaidro farmaceite.

Farmaceite norāda, ka par precīzu šīs saslimšanas cēloni zinātnieki vēl joprojām nav vienisprātis. Tiek uzskatīts, ka Alcheimera slimības riska faktori ir iedzimtība, dažādas galvas traumas, ilgstoša magnētiskā lauka vai ķīmikāliju iedarbība, asinsrites traucējumi, pārciests infarkts vai insults, cukura diabēts un citas saslimšanas.

Alcheimera slimības pirmie simptomi visbiežāk parādās aptuveni 65 gadu vecumā. Tomēr ir gadījumi, kad saslimšanas pazīmes iespējams novērot agrāk – neliela daļa pacientu, kas sirgst ar Alcheimera slimību, ir 40–60 gadus veci. Vairumā gadījumu slimība tiek diagnosticēta novēloti – aptuveni pēc desmit gadiem, kad tā jau sasniegusi bīstamāku stadiju, un attālināt tās attīstību kļuvis ievērojami sarežģītāk. Turklāt daļa veco cilvēku netiek pienācīgi izmeklēti, simptomi netiek ievēroti, tādējādi arī slimības diagnoze netiek uzstādīta.

Speciāliste vēsta, ka šai smagajai saslimšanai novēro trīs stadijas. "Sākumstadijā pacientiem novēro dažādas personības pārmaiņas: viņi mīl vecas mantas un krāj tās, kļūst skopi, sašaurinās interešu loks, piemēram, viņi neinteresējas par notiekošo pasaulē, savā profesijā un citās jomās, zūd interese par tuviniekiem un draugiem, slimnieks var stundām runāt, piemēram, par nenodzēstu gaismu, vēlas dzīvot atsevišķi un noslēgti, notiek dziņu atbrīvošanās – rodas pastiprināta ēdelība, palielinās seksuālās dziņas.

Nākamā stadijā pārmaiņas cilvēka psihē ir izteiktākas. Slimniekam pavājinās atmiņa gan par agrāko, gan par pašreiz notiekošo. Šajā stadijā raksturīgi tā saucamie A simptomi:

• afāzija – slimnieks pats nespēj artikulēti runāt un nesaprot arī citu teikto,
• apraksija – zūd vienkāršas iemaņas – pats nespēj ne apģērbties, ne paēst, 
• agnozija – nepazīst ne savu attēlu spogulī, ne arī cilvēkus un priekšmetus. 

Trešā jeb gala stadijā pacients kļūst stīvs, salīcis, iet sīkiem, šļūcošiem solīšiem, guļ embrija pozā. Slimnieks ļoti novājē un bieži kļūst par upuri slimībām, kas saistītas ar mazkustīgumu – izgulējumiem, pneimoniju un citām."

Ja demence reiz sākusies, procesu pagriezt atpakaļ vai apturēt pat mūsdienu medicīnai nav pa spēkam. Pašlaik Alcheimera pacientu ārstēšanai izmanto medikamentus, kuru mērķis ir pārveidot slimības gaitu, pēc iespējas paildzināt to dzīves posmu, kad cilvēks spēj pats sevi aprūpēt, un attālināt laiku, kad tuviniekiem viņš jākopj.

Lai jau laikus spētu diagnosticēt slimību un uzsākt ārstēšanu, farmaceite iepazīstina ar agrīnām pazīmēm, kam pievērst uzmanību.

• Atmiņas zudums, kas ietekmē ikdienas dzīvi;
• Garastāvokļa un personības izmaiņas;
• Grūtības noteikt un risināt problēmas, pildīt zināmus uzdevumus mājās, darbā vai brīvajā laikā;
• Samazināta vai slikta spriestspēja;
• Apjukums laikā vai telpā;
• Problēmas izprast vizuālos attēlus un telpiskās attiecības;
• Rodas jaunu vārdu veidošanas problēmas, rakstot vai runājot;
• Lietu novietošana nevietā un nespēja izsekot darbību soļus;
• Pacients pamet darbu un izvairās no sociālām aktivitātēm.