VAGINĪTS
maksts gļotādas iekaisums. Vaginīta cēloņi: patogēno mikroorganismu (stafilokoku, streptokoku, zarnu nūjiņas u.c.) un parazītu (trihomonu u.c.) iekļūšana makstī no ārējās vides, ja nav ievērota personiskā un dzimumdzīves higiēna (galvenokārt menstruāciju laikā); maksts gļotādas bojājumi pēc stipra mehāniska vai ķīmiska kairinājuma (skalošanas ar pārāk stipriem šķīdumiem, ilgstošas gumijas riņķa nēsāšanas dzemdes noslīdēšanas gadījumā); organisma vispārēja novājēšana infekcijas vai vielmaiņas slimību dēļ, dzemdes saslimšana, kuras rezultātā makstī iekļūst izdalījumi, kas kairina un bojā gļotādu. Nereti vaginīts rodas arī olnīcu darbības traucējumu dēļ, kad maksts gļotādā ir pārāk maz glikogēna, kas nepieciešams, lai saglabātos maksts normālā mikroflora. Meitenēm vaginīts var rasties, ja infekcija makstī iekļūst ar asins plūsmu (difterijas, skarlatīnas, masalu gadījumā).
Simptomi: izdalījumi no maksts, kas parasti ir gļotaini strutaini, smagākos gadījumos ar nelielu asins piejaukumu, nieze vai sāpes makstī, kuras pastiprinās dzimumakta laikā. Tā kā izdalījumu ir ļoti daudz, iekaisums parasti izplatās arī uz ārējiem dzimumorgāniem, radot vulvītu, kā arī apkārtējās ādas iekaisumu. Ja vaginītu laikus neārstē, slimība pāriet hroniskā formā, kam raksturīgi pastāvīgi pastiprināti izdalījumi no dzimumceļiem. Ilgstoši gļotādas bojājumi var veidot saaugumus, kas sašaurina maksti, radot dzimumdzīves traucējumus, kā arī sarežģījumus dzemdībās. Vecākām sievietēm pēc menstruāciju izbeigšanās vaginīts var rasties sakarā ar atrofiskām pārmaiņām maksts gļotādā. Šādam vaginītam var arī nebūt simptomu, un to nereti konstatē tikai profilaktiskajās apskatēs. Ilgstoši neārstēts, šāds iekaisums var kļūt par cēloni ļaundabīga audzēja attīstībai. Ja dzimumceļos iekļūst trihomonas, izveidojas specifisks maksts gļotādas iekaisums - trihomonozais vaginīts (skatīt trihomonoze). Ārstēšana atkarīga no cēloņa; trihomonozā vaginīta gadījumā parasti vienlaikus jāārstējas gan sievai, gan vīram.
