SAMAŅAS TRAUCĒJUMI
stāvoklis, kad pārtrauktas visas nervu sistēmas augstākās funkcijas. Ar šo terminu parasti saprot samaņas zudumu (bezsamaņu jeb nesamaņu). Šis stāvoklis rodas sakarā ar t.s. smadzeņu dziļo struktūru bojājumu un galvas smadzeņu garozas darbības traucējumiem. Samaņas traucējumus var izraisīt dažādi patoloģiski procesi organismā (smadzeņu asinsrites traucējumi, audzējs, iekaisums u.c), eksogēna vai endogēna intoksikācija, mehāniskas un elektriskas traumas, zems vai augsts atmosfēras spiediens, augsta t° u.c. kaitīgi faktori. Samaņas traucējumi var rasties pēkšņi vai pakāpeniski un ilgt ļoti dažādu laiku. Īslaicīgi samaņas traucējumi raksturīgi ģībonim un epilepsijas lēkmei. Dažāda var būt arī samaņas traucējumu pakāpe. Smagus samaņas traucējumus sauc par komu. Samaņas zuduma gadījumā organisms nereaģē uz ārējiem kairinātājiem, piem., gaismu, skaņu, pieskārienu. Slimnieks ir pasīvs. Ja samaņas traucējumu pakāpe vieglāka, rodas aizsargreakcijas uz spēcīgiem un nepatīkamiem, it sevišķi sāpīgiem kairinājumiem. Novērojamas bezmērķīgas automātiskas kustības. Samaņas traucējumu gadījumā vairāk vai mazāk traucētas dzīvībai svarīgas funkcijas (elpošana, sirdsdarbība u.c). Var būt arī krampji (piem., epilepsijas lēkmes laikā).
Ārstēšana. Steidzami jāizsauc ārsts. Līdz ārsta atnākšanai slimnieks, kam ir samaņas traucējumi, jānovieto guļus, nepārtraukti jāuzrauga, nedrīkst to ēdināt un dzirdīt.
