Emocionālus traucējumus, kas sākas pirmajās 48 stundās pēc dzemdībām, dēvē par krīzi. Tā ilgst dažas stundas vai dienas, sasniedzot maksimālās izpausmes 3.-5. pēcdzemdību dienā. Pēc tam izpausmes mazinās un pāriet aptuveni 2 nedēļu laikā.

Traucējumu gadījumā sieviete izjūt emocionālu svārstīgumu (labilitāti) no eiforijas līdz skumjām. Parādās trauksme, jo sieviete jūtas nedroša un vēl neprasmīga rūpēties par jaundzimušo, liekas, ka viņa nav piemērota mātes lomai. Māte ļoti raizējas par mazuļa labsajūtu un baidās atstāt viņu vienu kaut uz brīdi. Trauksmi pavada pārmērīgs jūtīgums pret citu teikto un aizrādījumiem, aizkaitināmība un raudulīgums. Iespējami miega un ēstgribas traucējumi, nespēks. Sievietei grūti dalīties savos pārdzīvojumos ar kādu, iespējams, tāpēc, ka bērna piedzimšanai bija jābūt priekpilnam notikumam, tomēr viņas gaidītais no reālā atšķiras.

Šajā dzīves periodā sievietei it īpaši nepieciešams visa veida atbalsts. Svarīga arī informācijas sniegšana, izskaidrošana – tas viss jauno māmiņu nomierina. Nepieciešamības gadījumā sievietei iesakāma krīzes psihoterapija – dažas vizītes, kurās noskaidrot trauksmes iemeslus un tos risināt.

Pēcdzemdību depresija

Ja sievietes emocionālie traucējumi saglabājas ilgāk par 2 nedēļām, tad ir attīstījusies tā dēvētā pēcdzemdību depresija (psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā).

Noteikti nevajadzētu koncentrēties tikai un vienīgi uz biežāk aprakstīto pēcdzemdību depresiju. Ir dažādi psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā, kuri apvienoti kopējā grupā pēc vienas pazīmes – parādīšanās pēcdzemdību periodā, t.i., 6 nedēļās pēc dzemdībām.

Sievietei var būt garastāvokļa svārstības no eiforijas līdz skumjām, bieži novēro nomāktības izjūtu. Sievietei var būt neadekvāta vainas un zema pašvērtējuma izjūta, viņa jūtas kā slikta māte – nemākulīga un neprasmīga. Jaunajai mātei var būt miega traucējumi un ēstgribas pavājināšanās vai gluži pretēji – pārēšanās. Sievietei var būt pārmērīgs nogurums, nespējot aizmigt pat tad, ja tāda iespēja rodas, un nespēks. Mātei mazinās vēlme ņemt bērniņu rokās, sarunāties, rotaļāties. Sieviete izjūt satraukumu, ka nespēj rūpēties par bērnu. Tādas mātes raksturo savu bērnu kā grūtu.

Iespējams, sievietei parādās arī psihosomatiski simptomi (piemēram, galvassāpes, muguras sāpes, gremošanas traucējumi), kas īsti nepakļaujas somatiskai ārstēšanai. Sievietes mēdz atkārtoti vērsties pēc palīdzības pie ģimenes ārsta, bet ar ārstēšanas rezultātu nav īsti apmierinātas.

Tomēr biežāk sieviete izjūt trauksmi – milzīgu atbildības izjūtu un satraukumu rūpēs par bērnu. Viņa cenšas būt laba un pat perfekta māte, ir saasināti jūtīga pret kritiku. Vienas no šādu izjūtu nevēlamajām sekām ir pārmērīga bērna novērošana un kontrolēšana, arī nespēja uztvert bērna vajadzības, neskatoties uz pārmērīgo bērna novērošanu.

Jebkuras pārmaiņas nes līdzi kaut ko, kas sievieti neapmierina. Ja sieviete nav kontaktā ar savu neapmierinātību, dusmām, tās parādās agresīvu domu, fantāziju veidā kā iespēja kaut ko ļaunu nodarīt sev, ģimenes locekļiem un pat bērnam (piemēram, bērnu sadurt ar nazi vai šķērēm, sagriezt ar šķērēm, nomest pa kāpnēm, purināt, izmest pa logu). Tās ir uzmācīgas agresīvas domas, kas var novest līdz panikai. Sieviete gribētu, bet nespēj tās atvairīt, viņa baidās nodarīt pāri bērnam. Māte var arī uzmācīgās agresīvās domas neapzināties un tādā gadījumā izjust bailes, piemēram, palikt vienai mājās ar bērnu. Daļa sieviešu apraksta tādas bailes no nažiem, ka nespēj pat ieiet virtuvē. Mokošais satraukums par agresīvajām domām un bailes nodarīt pāri bērnam var motivēt māti doties pie ārsta psihoterapeita. Sievietei var būt satraucošas agresīvas domas nodarīt kaut ko sev. Viņa vēlas, bet nespēj tās atvairīt. Būtībā tās ir pseidosuicidālas (maldīgi pašnāvnieciskas) domas.

Bieži sieviete izjūt nevis nomāktību, bet aizkaitinājumu un dusmas un/vai naida jūtas, aizvainojumu pret partneri vai bērnu, uztverot, ka bērns "tīšām slikti uzvedas, brēc, neļauj gulēt, izsūc krūtis." Līdz ar to bērna raudāšana mātei ir milzīgs stress. Viņa nespēj nomierināt bērniņu – nereti sastingst, aiziet, purina, kliedz, sit bērnam.

Palīdzība

Neskatoties uz dažādām nepatīkamām izjūtām pēcdzemdību periodā, sievietes visbiežāk palīdzību nemeklē. Parasti sieviete, jūtoties vainīga un kā slikta māte, baidās, ka tiks atklāts viņas "sliktums", viņa izjūt kaunu. Iespējams, ir pārliecināta, ka nespēja tikt galā ar mātes pienākumiem nav iemesls, lai meklētu ārsta palīdzību. Māte ir norūpējusies, laika nav, viņa cer, ka izjūtas drīz pāries, bet palīdzību lūdz tikai tad, kad ciešanas kļūst nepanesamas.

Mātes emocionālos traucējumus nepieciešams ārstēt, lai novērstu bērna emocionālās, kognitīvās (izziņas) un attīstības grūtības. Trauksmaina, dusmīga vai nomākta māte nespēj sniegt drošības sajūtu bērnam. Bērns cieš, jūtoties nedrošs un nemierīgs, slikti ēd, guļ, zaudē svaru, slimo un atpaliek attīstībā. Mātes traucējumi vienmēr ietekmē arī pārējos bērnus.

Emocionāli un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā ir ciešanas ne tikai mātei, bet arī partnerim. Nereti partneris neatbilst cerētajai "siltās ligzdas" veidotāja lomai vai pat pats pieprasa aprūpi. Sieviete distancējas no vīra emocionāli, jūtas vientuļa un klusē, neizsakot savu neapmierinātību vai vajadzības, tādējādi nesaņemot ne emocionālu, ne praktisku atbalstu šajā dzīves periodā. Ģimenē var rasties konflikti, var sekot šķiršanās, kas sievietes nomāktību tikai pastiprina.

Bieži emocionālo traucējumu pēcdzemdību periodā gadījumā nepieciešama psihoterapeitiska ārstēšana. Ārsts psihoterapeits strādā ar pacientes iekšējiem konfliktiem, vainas izjūtu un izstumtajām dusmām. Jāņem vērā – jo sarežģītāka bijusi jaunās mātes bērnība, jo ir pretrunīgas jūtas kļūt par māti pašai. Nenobriedusī personība nav gatava mātes lomai, jo pašai vajadzīgs emocionāls atbalsts un aprūpe. Ja sieviete atbalstu nesaņem vai jūtas tā, ka nesaņem, var aktualizēties bērnišķīgās dusmas uz vecāku objektu, kas tiek pārvirzītas uz partneri vai bērnu.

Gadījumos, kad sievietes emocionālie traucējumi ir spēcīgi, daudzveidīgi un nepāriet, var būt nepieciešama medikamentozā ārstēšana. Par vajadzību lietot medikamentus var lemt arī ārsts psihoterapeits. Barojošai mātei, kura izvēlas turpināt bērna barošanu, medikamentu lietošana nav ieteicama. Šādā brīdī, kad nav iespējas pielietot medikamentozo terapiju, ieteicams kā ārstēšanas metodi izmantot psihoterapiju.