NERVU SISTĒMAS PAŠREGULĀCIJA
nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa un reflektoriskās darbības regulācija ar šās darbības rezultātu palīdzību (skatīt pašregulācija). Nervu sistēmas pašregulācijas pamatā ir nervu darbības mehānismi, kas nodrošina nervu sistēmas izraisīto reakciju un gaidāmo rezultātu neirālo modeļu izveidošanos un saglabāšanos galvas smadzenēs, šo modeļu salīdzināšanu ar reakciju faktisko norisi un faktiskajiem rezultātiem, kā arī modeļu savlaicīgu dzēšanu vai pārveidošanu (skatīt nosacījuma reflekss; beznosacījuma reflekss; psihiskā darbība; augstākā nervu darbība).
Nervu sistēmas pašregulācija aplūkojama 2 aspektos: reflektoriskās darbības pašregulācija un funkcionālā stāvokļa pašregulācija. Reflektoriskās darbības un līdz ar to izturēšanās pašregulācija notiek šādi: reflektoriskās darbības izraisīto reakciju gaitā galvas smadzenēs ieplūst impulsi no visiem šajās reakcijās iesaistītajiem orgāniem, kā arī no ārējās vides; tie nes informāciju par reakciju norisi un rezultātiem. Galvas smadzenēs šī informācija tiek salīdzināta ar reakciju gaidāmo rezultātu neirālajiem modeļiem, un atkarībā no pilnīgas vai daļējas saskaņas vai nesaskaņas ar modeļiem reakcijas tiek turpinātas, koriģētas, pārtrauktas vai veidotas jaunas. Lai nodrošinātu nervu sistēmas reflektoriskās darbības un izturēšanās reakciju atbilstību kā pašreizējai, tā gaidāmajai situācijai, pastāvīgi jāuztur optimāls nervu sistēmas funkcionālais stāvoklis, t.i., pietiekami augsts informācijas pārstrādes līmenis un pietiekamas enerģētiskās un funkcionālās rezerves. Šo uzdevumu veic nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa pašregulācija. Konstatēti vairāki nervu sistēmas funkcionālā stāvokļa pašregulācijas veidi.
Ja nervu sistēmas ierosa un sasprindzinājums ir pārāk spēcīgi, liela daļa nervu impulsu smadzenēs tiek laikus pārslēgti uz kustību un sekretoriskajām nervu šūnām un pa kustību un sekretoriskajiem nerviem tiek realizēti skeleta muskulatūras, iekšējo orgānu gludās muskulatūras vai sekrēcijas dziedzeru darbībā. Tādējādi nervu sistēma «aiztaupa» savas enerģētiskās un funkcionālās rezerves, kas būtu jāizmanto, lai izraisītu kavējošas papildu ietekmes spēcīgās ierosas līdzsvarošanai smadzenēs. Ja nervu sistēmas ierosa un sasprindzinājums nav pietiekami spēcīgi, impulsu lielākā daļa tiek aizturēta smadzenēs, lai tie, cirkulējot slēgtos nervu lokos un nervu sakaru sistēmās, palielinātu smadzeņu aktivitāti un spraigumu. Citkārt pašregulācijai tiek izmantoti impulsi, kas ieplūst smadzenēs no organisma receptoriem un maņu orgāniem izturēšanās reakciju laikā. Noskaidrots, ka šie impulsi ne vien signalizē smadzenēm par izturēšanās reakciju norisi un rezultātiem, bet, nonākot galvas smadzeņu tonizējošajās struktūrās, piem., retikulārajā formācijā un limbiskajā sistēmā, stipri maina galvas smadzeņu, arī vadošā psihes orgāna - garozas aktivitātes pakāpi, tonusu un darbaspējas. Sevišķi spēcīga tonizējoša ietekme uz galvas smadzenēm ir pastiprinātam impulsu pieplūdumam no muskuļiem, cīpslām un locītavu saitēm fiziskas slodzes laikā, impulsu pieplūdumam no ādas, ja to termiski un mehāniski kairina (piem., noberzējoties ar dvieli pēc vēsas dušas), kā arī impulsu pieplūdumam no redzes un dzirdes orgāniem sakarā ar gaismas un skaņu kairinājumiem. Apstākļos, kad šāds impulsu pieplūdums stipri pavājinās (piem., kustību deficītā, ar apģērbu izolējot ādu no dabiskām meteoroloģiskām ietekmēm, tumsā un pilnīgā klusumā), krasi samazinās galvas smadzeņu aktivitāte un pazeminās tonuss.
Dažiem cilvēkiem ļoti spēcīgi smadzenes tonizēintelektuāli un emocionāli nozīmīgi vārdi. Protams, nervu sistēma, regulējot cilvēka kustības un izturēšanos, arī runu, reizē ar to regulē iepriekš minētās atgriezeniskās ietekmes, t.i., impulsu pieplūdumu un līdz ar to savu funkcionālo stāvokli.
Cits svarīgs nervu sistēmas pašregulācijas veids ir reflektoriska iekšējās sekrēcijas orgānu darbības maiņa, līdz ar to arī iekšējās sekrēcijas dziedzeru producēto hormonu daudzums asinīs. Tā, piem., cilvēkam sagatavojoties intensīvai garīgai vai fiziskai slodzei, nosacīti reflektoriskā ceļā asinīs palielinās virsnieru hormonu daudzums, kas līdz ar asins plūsmu nonāk nervu sistēmā un, iedarbojoties uz nervu centriem, pastiprina nervu sistēmas ierosināmību un emocionālo reaktivitāti.
Svarīga nozīme nervu sistēmas pašregulācijā ir dažādos līmeņos izvietotu neirālo struktūru, it īpaši galvas smadzeņu garozas un zemgarozas savstarpējām ietekmēm ar divpusēju nervu sakaru starpniecību. Tā, piem., garoza, pārstrādājot ieplūstošo informāciju un analizējot konkrēto situāciju, spēj pēc vajadzības pa lejupejošiem nervu ceļiem iedarboties uz zemgarozas tonizējošajām struktūrām - limbisko sistēmu, retikulāro formāciju un hipotalāmu, gan ierosinot, gan nomācot to aktivitāti. Šīs struktūras savukārt pastiprina vai pavājina savu tonizējošo ietekmi uz plašiem smadzeņu apvidiem; pa augšupejošiem nervu ceļiem tā izplatās arī uz pašu garozu, pastiprinot vai ierobežojot psihiskas darbības intensitāti. Tādējādi bieži izveidojas stāvoklis, kad fizikāli pavisam vājš, taču emocionāli nozīmīgs kairinājums, piem., runātais vārds, kas sākotnēji izraisa garozā ierosu tikai nelielā nervu šūnu grupā, var parādīties izturēšanās sfērā kā spēcīgs emocionāls uzbudinājums. Att.
Smadzeņu stumbra retikulārās formācijas nozīne garozas tonusa, aktivitātes un sasprindzinājuma regulācijā un pašregulācijā: redzes kairinājuma izraisīta sensoro impulsu plūsma (1) pa nespecifiskiem nervu ceļiem (2) nonāk retikulārajā formācijā, pa specifiskiem ceļiem (3) - garozas redzes centrā (4) un tālāk (5) - pieres daivā (6), kur notiek impulsu nestās informācijas loģiska izvērtēšana. Ja rodas problēma, kuras risinājumam nepieciešams krass intelektuālas aktivitātes kāpinājums, pa lejupejošiem nervu ceļiem (7) tiek ierosināti retikulāro formāciju tonizējošie mehānismi, kas izraisa un virza uz garozu spēcīgas tonizējošu impulsu plūsmas (8, 9, 10), kuras palielina garozas darbaspējas un sekmē problēmas atrisināšanu. Retikulārajā formācijā nervu ķīmiskās enerģijas veidā saplūst un akumulējas liela daļa sensoro impulsu no visiem maņu orgāniem, arī no cīpslu, muskuļu (11) kaulu, ādas (12), asinsvadu (13), karotīdu sīnusa (14), plaušu un augšējo elpošanas ceļu (15) u.c. orgānu un audu receptoriem
