KONTRAKTŪRA
locītavas kustīguma ierobežojums sakarā ar pārmaiņām pašā locītavā vai to aptverošajos audos. Ja loceklis saglabā funkcionāli izdevīgu stāvokli, kaut arī kustības ir ierobežotas, radītie traucējumi ir mazi vai pat neievērojami (slēpta kontraktūra). Pēc tā, kādas kustības ierobežotas, izšķir saliecējkontraktūru - kontraktūra saliektā stāvoklī, kad traucēta locekļa atliekšana, atliecējkontraktūru - kontraktūra atliektā stāvoklī, kad traucēta saliekšana, u.c. kontraktūras veidus. Parasti kontraktūras cēlonis ir locītavu slimības (deformējošā artroze, traumas, locītavu iekaisumi), kas rada lielas pārmaiņas kaulu galos un locītavas somiņā. Kontraktūrai līdzīgi kustību ierobežojumi izveidojas arī pēc cīpslu, īpaši roku pirkstu saliecējcīpslu ievainojumiem un iekaisumiem. Kontraktūru var izraisīt arī rētas pēc ādas, zemādas, muskuļu un fasciju traumām, visbiežāk - apdegumiem. Savdabīgas rokas pirkstu saliecējkontraktūras, ko rada saistaudu sabiezējumi fascijā, zemādā un ādā, biežāk rodas vīriešiem; šo kontraktūru cēlonis vēl pilnīgi nav noskaidrots. Pēc nervu sistēmas bojājumiem un slimībām, piem., asinsizplūdumiem smadzenēs, muguras smadzeņu un nervu traumām, veidojas kontraktūra, kas kombinējas ar locekļa parēzēm. Dažas psihiskas slimības (šizofrēnija katatoniskā stāvoklī u.c.) izraisa pārejošas kontraktūras. Ilgstošs locītavu nekustīgums, kā arī to bezdarbība (slimnieka ilgstoša gulēšana) vienmēr rada locītavu kustību ierobežojumu. Pēc attiecīgo faktoru likvidēšanas kustības parasti pamazām atjaunojas (atsevišķos gadījumos nepilnīgi). Ārstēšana un profilakse atkarīga no kontraktūras cēloņiem. Deģeneratīvo locītavu slimību gadījumā, it īpaši agrajās stadijās, nepieciešami intensīvi kustību vingrinājumi. Turpretī agra kustību uzsākšana strutojoša iekaisuma gadījumā var tikai paasināt slimības procesu un veicināt kontraktūras veidošanos. Kontraktūras likvidēšanai lieto mehanoterapiju, fizioterapiju (sildīšanu, parafīna vai dūņu aplikācijas). Rētaudu mīkstināšanai izmanto fermentu preparātus (lidāzi, ronidāzi). Ieteicami kustību vingrinājumi siltā ūdeni (vannā, baseinā). Lai labotu kāju saliecējkontraktūras, izdara locekļa stiepšanu - manšetes ekstensiju. Locītavu ievingrināšanai lieto vairākus paņēmienus. Pleca locītavai: 1 - slimnieks noguļas uz galda tuvu pie malas, pie slimās rokas piekar nelielu atsvaru (2 - 4 kg) un sāk to svārstīt; 2 - slimnieks nostājas ar seju pret sienu un, piespiežoties pie tās, paceļ veselo roku sānis uz augšu, tad, virzot slimās rokas pirkstus augšup pa sienu, cenšas tikpat augstu pacelt arī slimo roku; 3 - ar abām rokām satver koka nūju un ceļ to uz priekšu, sānis un uz augšu. Elkoņa locītavai der iepriekš minētie vingrinājumi; papildus var ieteikt šādus: 1 - censties pielikt rādītājpirkstu pie deguna, uzlikt plaukstu uz galvas, uz kakla un starp lāpstiņām; 2 - nēsāt rokā smagumu. Pirkstu locītavām: delnu novieto uz galda tā, lai izkustināmā locītava atrastos uz galda malas; ar otru roku kustina stīvo pirksta locītavu. Gūžas locītavai: 1 - slimnieks guļ uz muguras; ap pēdas locītavu apsieta marles saite, ko pārmet šķērsām pāri virs gultas novietotai kārtij; velkot saiti, slimnieks loka gūžas locītavu; 2 - izdara pietupienus; 3 - lai iztaisnotos gūžas locītava, ieteicams gulēt uz cieta, līdzena pamata ar seju uz leju un smagumu (pieaugušajiem 5 - 10 kg) uz krustiem. Ceļa locītavai: 1 - slimnieks guļ uz vēdera; potītei apkārt apsien marles saiti, ko pārmet pāri augstam gultas galvgaļa rāmim; ar rokām velkot saiti, celis tiek pasīvi saliekts; 2 - slimnieks sēž uz galda tā, lai tā mala cieši piekļautos paceles bedrei; ar kāju izdara svārstveida kustības; 3 - ieteicams braukt ar velosipēdu, kuram zemu nolaists sēdeklis. Kontraktūras dažkārt jālabo ķirurģiski. Atkarībā no kontraktūras veida var izgriezt rētas, pagarināt cīpslas, pārstādīt muskuļus, pārgriezt atsevišķus nervu zarus. 2 att.
