IZOLĀCIJA
ar infekcijas slimībām saslimušo un iespējami slimo cilvēku atšķiršana no veselajiem; viens no pretepidēmijas pasākumiem. Padomju Savienībā obligātai izolācijai pakļautas personas, kas slimas ar sevišķi bīstamām infekcijas slimībām, izsitumu tīfu, atguļas tīfu, vēdertīfu, paratīfiem, vīrushepatītu, dizentēriju, neskaidras izcelsmes akūtām zarnu infekcijas slimībām, difteriju. Izolācijas veidi var būt dažādi. Vispilnīgākā izolācija ir slimā vai iespējami slimā cilvēka ievietošana infekcijas slimnīcā vai infekcijas nodaļā. Ar sevišķi bīstamu infekcijas slimību saslimušos cilvēku. un tos, kam ir jaukta infekcija, izolē individuālā izolatorā jeb boksā. Ar vienu un to pašu infekcijas slimību slimojošos cilvēkus ievieto vienā palātā. Izolācijas ilgums atkarīgs no klīniskās izveseļošanās, kā arī no bakterioloģiskās izmeklēšanas rezultātiem. Izolācija mājās pieļaujama cilvēkiem, kas slimo ar mazāk bīstamām infekcijām (masalas, garais klepus, vējbakas, epidēmiskais parotīts, skarlatīna, gripa u.c), turklāt tikai tad, ja iespējams radīt apstākļus, kas neļauj slimībai izplatīties. Personas, kas bijušas saskarē ar cilvēkiem, kuri slimo ar sevišķi bīstamām infekcijas slimībām, izolē observatorā (skatīt observācija). Ar citām infekcijas slimībām saskarē bijušo cilvēku izolācija ir daļēja (piem., bērni nedrīkst noteiktu laiku iet bērnudārzā). Infekcijas slimnieku izolāciju kontrolē sanitāri epidemioloģiskais dienests.
