IZTURĒŠANĀS
cilvēka augstākās nervu darbības izpausme pozas, kustību, mīmikas un runas aktos jeb reakcijās, kas pielāgo cilvēku ārējās vides apstākļiem, kā arī pārveido šos apstākļus. Izturēšanās ir vienīgais informācijas avots, kas dod iespēju spriest par cilvēka personību un psihisko darbību. Tas ir arī pats svarīgākais informācijas avots pētījumos par cilvēka nosacīti reflektorisko darbību. Līdz ar to izturēšanās tipi un individuālās īpatnības
ir arī pamats jebkurai augstākās nervu darbības tipoloģijai. Tā kā izturēšanās reakcijas saistītas ar kādas problēmas risināšanu, kas rada nervu darbības sasprindzinājumu un emocionālu aktivitāti, izturēšanos pavada arī atbilstošas veģetatīvās sfēras (iekšējo orgānu) aktivitātes pārmaiņas. Tāpēc psihofizioloģijā, runājot par izturēšanās reakcijām, šajā jēdzienā ietver arī ar izturēšanos saistītās organisma veģetatīvās sfēras pārmaiņas, it īpaši elpošanas, asinsrites, smadzeņu un skeleta muskuļu biopotenciālu reakcijas. Izturēšanās formas, kurām ir izteikti automātisks raksturs, t.i., tās, kuras izpaužas labi izstrādātos un nostiprinātos nosacījuma refleksos, pārvēršas par iemaņām vai izturēšanās stereotipiem, kas nav pakļauti tiešai apziņas kontrolei un tādējādi atbrīvo apziņu radošam darbam - jaunu, dzīves mainīgajām situācijām atbilstošu izturēšanās formu un jaunu to kombināciju veidošanai, kā arī automatizēto izturēšanās formu korekcijai, mainoties apstākļiem.
