Viedoklis: Organizāciju apvienošana nav sporta reforma, fiziski mazaktīvas sabiedrības problēma ilgstoši paliek nerisināta

Raksta autors: Kaspars Gorkšs, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācijas izpilddirektors 

Sports ir emocijas, un to netrūkst arī Latvijā. Privātu sporta organizāciju ambīcijas mijas ar sporta funkcionāru vēlmi pasniegt sarkanu rozi olimpiskajiem medaļniekiem, nozīmīga starptautiska uzvara liek birdināt aizkustinājuma asaras un sāpīgs zaudējums pamodina katrā līdzjutējā sporta ekspertu. Viss ir kā citur, tikai mazākā apjomā, izņemot vienu - valsts līmenī aizvien nav izpratnes par fizisko aktivitāšu nozīmi cilvēku dzīvē.

Plānošanas dokumentos – “Sporta politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam”, kas drīz tiks apstiprinātas[1], un “Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2021.- 2027. gadam”[2] sports un aktīvs dzīvesveids ir apzināti sapludināti kopā.

Dokumentos aprakstītie virsmērķi ir fiziski aktīva sabiedrība, bet finansējuma sadale netieši atklāj, ka Latvija ir profesionālo sportistu kalve. Lielākā daļa– 175,5 miljoni eiro jeb 54,1% - tiks novirzīta augstiem sasniegumiem un talantu attīstībai. Sporta infrastruktūras attīstībai paredzēta ceturtā daļa jeb 81,8 miljoni eiro. Bet aktīvai un veselai sabiedrībai – vien 19,6% jeb 63,6 miljoni eiro.

Vienlaikus abi atbildīgie – Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) un Veselības ministrija (VM) – spēlē “pingpongu”, nespējot uzņemties atbildību par fizisko aktivitāšu veicināšanu. “Sabiedrības veselības pamatnostādnēs 2021.-2027. gadam" fiziskajām aktivitātēm atvēlēti vien divi apakšpunkti rezultatīvo rādītāju sadaļā. Tās tiek tulkotas kā rehabilitācijas un slimību seku apkarošanas veids, nevis kā profilaktisks pasākums, kas ilgtermiņā stiprinātu sabiedrības veselību un mazinātu vajadzību cīnīties ar mazkustīga dzīvesveida radītu slimību sekām.

Mūsu sabiedrība kļūst aizvien inertāka, mazkustīgāka, un par to mēs maksājam bargu cenu veselības aprūpē, tikmēr valsts politikas dokumentos atkārtojam tās pašas darbības, kas iepriekš nesanāca, netika īstenotas vai nedeva gaidītos rezultātus, un vienlaikus samazinām sasniedzamos mērķus. Piemēram - netika sasniegts mērķis fiziski aktīvo iedzīvotāju skaitu palielināt līdz 40% no sabiedrības, tagad šis rādītājs ir krietni pieticīgāks un būtiski atpaliek no vidējiem fizisko aktivitāšu rādītājiem Eiropā.

Vai varam šo mainīt? Manuprāt, jā, ja sāksim ar vienkāršiem principiem.

1. Jābeidz lietot terminu “bērnu sports”

Nav un nedrīkst būt termins “bērnu sports”, tāpat kā nav bērnu alkohola un bērnu spēļu automātu. Visos trijos gadījumos var runāt par kaitīgumu, ko šīs parādības nodara bērna psihei un veselībai. Mums ir jāsāk domāt kategorijā “bērnu fiziskās aktivitātes”. Agrīna specializācija ir jāaizvieto ar metodisku darbu, kas bērniem palīdz izkopt fiziski aktīva dzīvesveida ieradumus. Šajā virzienā jākoncentrē Latvijas sporta nozares spēcīgākie prāti, jārod finanšu līdzekļi tā atbalstam un jāveido mehānismi starpnozaru sadarbībai. 

2. Profesionālās ievirzes sporta izglītībai ir jāsākas tikai no 12 gadu vecuma

12 gadu vecumā jaunietis un/vai viņa ģimene jau saprot, cik lielā mērā sapnis par profesionālo sportu atbilst viņa talantam un cik daudz laika un enerģijas viņš ir gatavs šim mērķim ziedot. Tas ir mērķtiecīgs, plānveidīgs un no visām pusēm prasīgs darbs uz jauniešu talantu izkopšanu, ko ar valsts atbalstu var nodrošināt gan pašvaldības iestādes, gan privātās organizācijas un kur būtisks aspekts ir profesionālu treneru un papildu speciālistu kvalitāte.

Kvalitātes ziņā profesionālās ievirzes izglītība jaunākajās vecuma grupās jau sen ir kļuvusi par interešu izglītību, kas ļauj “apgūt” iespējami vairāk sporta pedagogu likmju. Tas notiks vēl izteiktāk, pēc pērn decembrī pieņemtajiem MK noteikumiem par kārtību, kādā valsts finansē profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas, kuras rezultātā būtiski samazinās finansējums treneru atalgojumam.

Pēc IZM datiem, šogad profesionālajā ievirzē ir parādījušies jauni 2433 audzēkņi, kopējo skaitu palielinot līdz 44 695. Lielākā daļa augstākminēto jaunreģistrēto nav jauni sportisti, bet gan jauni sporta skolu sistēmā reģistrēti audzēkņi, lai privātas organizācijas iegūtu dotācijas treneru atalgojuma samaksai. Tāpat nevajadzētu sapriecāties par identiski lielo bērnu skaitu interešu izglītības sporta pulciņos – 44 786, jo nav statistikas par audzēkņiem, kuri vienas sporta organizācijas ietvaros ir gan interešu izglītībā, gan profesionālajā ievirzē, tāpēc šie parametri var būt gana maldinoši.

3. Jāizstrādā metodes fizisko aktivitāšu veicināšanai visās mērķgrupās

Foto: Freepik.com/ javi_indy

Lai piesaistītu finansējumu, sporta nozare daudz runā par bērniem un jauniešiem, ne velti vecāki ir vieni no lielākajiem sporta finansētājiem. Taču ļoti trūkst mehānismu, kā nodrošināt pietiekamas fiziskās aktivitātes pieaugušajiem 26-65 gadu vecumā, senioriem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, u.c. mērķa grupām.

Latvijā tikai aptuveni 8% vīriešu un 7,4% sieviešu vecuma grupā 11-74 gadi ikdienā ir pietiekami fiziski aktīvi[3]. Salīdzinājumam – Dānijā tie 65,6% iedzīvotāju[4]. Tādēļ būtu vērts domāt, kā veicināt fiziskās aktivitātes, piemēram, darba vietas tuvumā. Iespējams, varētu sākt ar valsts budžeta iestādēs strādājošo 60 251 darbinieku ikdienas paradumu uzlabošanu.[5]

4. Jāizkopj brīvprātīgo kustība sportā un sabiedrības fizisko aktivitāšu veicināšanā

Latvijas sportā nauda “apgrozās” pilnīgi citādi, nekā valstīs, kur cilvēki ir daudzkārt aktīvāki. Mēs nespējam pārdot TV raidīšanas tiesības, nodrošināt pienācīgu sportistu atalgojumu un sociālās garantijas, ģenerēt ieņēmumus spēļu dienās (maltītes, dzērieni, biļetes, sporta atribūtika, piemiņas lietas, utt.), radīt populārus sporta zīmolus (izņēmums ir Aigara Norda rīkotais maratons un Raimonda Elbakjana uzturētā ielu sporta kustība), u.c.

Toties esam līdz kaulam izkopuši profesiju “profesionāls treneris profesionālas ievirzes bērnu sportā”, attīstījuši vecāku “ziedojumu” sistēmu treneru samaksai. Patiesībā profesionāls treneris mazo bērnu grupās ir ļoti reta parādība mūsdienu Eiropā, šo funkciju ar aizrautību un brīvprātīgi pilda sporta entuziasti vai vecāki, kas nokārtojuši vienkāršus federācijas normatīvus. Manuprāt, arī mums beidzot būtu jāsāk veidot normāla, moderna sporta vide.

5. Nauda jāiegulda cilvēkos

Foto: Freepik.com/ javi_indy

Treneru atalgojums šobrīd nav nedz pietiekams, nedz taisnīgs. Darbs brīvdienās, izbraukumi uz sacensībām vai pietiekamas treniņu sagatavošanas stundas netiek atlīdzināts, vai pielīdzinātas kontaktstundām. Treneru izglītošanai ir jābūt pilnvērtīgākai, nekā tikai tiešsaistes semināros obligāto sertifikācijas stundu apgūšanai.

Stūrakmens ir pieredze starptautiskā līmenī, tostarp arī praktiski pieredzes apmaiņas pasākumi. Latvijas augstskolām ir jāpaaugstina sporta speciālistu izglītības kvalitāte un jāattīsta sporta tehnoloģijas un zinātne. Nozarē ir pieprasīti gan vadītāji, gan datu analītiķi, gan kompleksu sporta pasākumu rīkotāji.

6. Jānodrošina valsts atbalsts privātām sporta organizācijām, kuras gatavo elites sportistus un rīko liela mēroga pasākumus

Foto: Freepik.com/ freepic.diller

Globālais sporta tirgus 2021. gadā sasniedza 440,77 miljardus ASV dolāru, gadā vidēji tas pieaug par 13,5%.[6] Taču tā nav valsts funkcija – audzināt elites sportistus vai realizēt to finansiālo potenciālu. Augstu sportisko mērķu sasniegšana ir sporta veidu federāciju un privāto sporta organizāciju darbs. Vien jānodrošina instrumenti finansējuma piesaistei.

Protams, valsts ir ieguvēja no augstiem sasniegumiem sportā, iegūstot nodokļus, atpazīstamību, rezonansi, utt., tādēļ likumsakarīgi, ka valsts ir ieinteresēta radīt labvēlīgu vidi šādu pasākumu norisei.  Liela mēroga sporta pasākumu pienesums ekonomikai ir izmērāms lielums, un bieži lielākie ieguvēji ir nevis organizatori, bet dažādu servisu un pakalpojumu sniedzēji.

7. Jābeidz runāt par prioritārajiem sporta veidiem

Sporta veida prioritāti nosaka pieprasījums, ko nodrošina konkrētā sporta veida treneru, inventāra, infrastruktūras pieejamība. Nenoliedzami, arī popularitāte, pasaules mēroga zvaigznes, kņada sociālajos tīklos.

Protams, ir vairākas metodes, kā valsts var stimulēt kāda sporta veida attīstību. Taču ikdienā prioritāšu noteikšanu var uzticēt pašvaldībām, kuras var izvēlēties saviem resursiem un tradīcijām atbilstošu virzienu sporta un fizisko aktivitāšu atbalstam. Tās ir attiecīgās teritorijas piedāvātas iespējas, ekonomiskais potenciāls, masveidība, popularitāte un kompetentu cilvēku prasmes radīt pievilcīgu produktu, kurš nododams sabiedrības lietošanā.

8. Sporta nozares attīstībā būtiska loma ir sociāli iekļaujošas un atbildīgas vides veidošanai

Sports ir efektīvs līdzeklis sociālās iekļaušanas veicināšanai, dzimumu līdztiesībai, iespēju palielināšanai dažādām cilvēku grupām un citu sociāla rakstura aktualitāšu izgaismošanai.

Valsts finansējuma sadalē sporta organizācijām, kas šobrīd Latvijā norit pēc Šrēdingera vienādojumam[7] līdzvērtīgām formulām un koeficientiem, daudz lielākam īpatsvaram būtu jābūt uz iekļaujošu komūnu veidošanu.

Ne tikai rezultāts, sportistu skaits vai sacensību skaits gadā ir būtiski lielumi, bet arī organizāciju sociālās atbildības programmas, sieviešu sporta veicināšanas plāni un resocializācijas programmas caur sportu un fiziskajām aktivitātēm.

Sporta laukumā ir grūti cerēt uz citu rezultātu, visu laiku darot vienu un to pašu. Tieši tāpat ir ar sporta politiku. Neizlēmīgi mēģinot nodefinēt visu un neko, mēs balansējam starp postpadomju metodēm un mūsdienu rietumu pasaules lozungiem, nespējot pilnvērtīgi adaptēt ne vienu no tiem.

Fiziskās aktivitātes ietekme ir daudz plašāka, nekā fragmentāra atsauce divu nozaru plānošanas dokumentos. Piemēram, Dānijā fiziskās aktivitātes ir iekļautas desmit plānošanas dokumentos, kur tiek apskatīti sporta ekonomiskie aspekti, ielu infrastruktūras attīstība, reģionu plānošana un attīstība, veselība, sociālā atbildība, aktīvais tūrisms, resocializācija, u.c. Arī Latvijā par fiziskajām aktivitātēm ir jādomā plašākā kontekstā.

Svarīgi ir uzlabot plānošanas dokumentu kvalitāti sportā, nosakot trīs prioritātes. Pirmkārt, iesaiste un pieejamība, kuras īstenošanā sadarbojas par veselību, izglītību un labklājību atbildīgās organizācijas. Otrkārt, sasniegumi, proti, rūpes par ilgtspējīgiem, plānveidīgiem sasniegumiem visaugstākajā līmenī. Un, treškārt, visas sporta nozares attīstība, kur tiek veidota mūsdienīga, inovatīva, ilgtspējīga un daudzveidīga sporta sistēma.

Sporta nozares reforma nav par to, kurš veiksmīgāk "dalīs" valsts finansējumu, bet, kā veiksmīgāk un daudzveidīgāk integrēt pietiekamu fizisko aktivitāti iedzīvotāju ikdienā. Būtu labi, ja varas gaiteņos izpratne par sporta nozari neaprobežotos ar mehānisku organizāciju apvienošanos.

Mazliet pamainot perspektīvu, izvairoties no pretrunām savos ziņojumos un sporta politikas stratēģisko mērķu definēšanā un priekšplānā izvirzot vērtības, mēs varam būvēt ilgtspējīgu sporta kopienu, kas ir stūrakmens sabiedrībās kopējai labklājībai.

Atsauces: