Vardarbība ģimenē: Kā to pārdzīvo bērni?

15.05.2018
Vardarbība ģimenē: Kā to pārdzīvo bērni?

Iepriekšējos gados veiktie pētījumi parāda, ka Eiropā aptuveni katra trešā sieviete ir cietusi no fiziskās vai emocionālās vardarbības ģimenē un katra divdesmitā tika izvarota (saskaņā ar Eiropas Pamattiesību aģentūras datiem, 2014). Tas nozīmē, ka liecinieki vardarbības situācijām ir bijuši šo sieviešu bērni. To apstiprina UNICEF (Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu fonds) statistikas dati Eiropā – tūkstošiem bērnu atrodas ģimenēs, kurās notiek vardarbība. Par vardarbību vecāku starpā un par to, kā to pārdzīvo bērni, skaidro Tatjana Griškina, Krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psihologs, psihoterapeits.

Nereti cilvēki uzskata, ka bērni neredz vardarbību, jo tā notiekot vēlu vakarā, kad viņi guļ, vai tad, kad viņi nav mājās, atrodas skolā vai citā istabā. Citi bērnu vecāki uzskata, ka bērns ir pārāk mazs un neko nesaprot pat, ja redz notiekošo. Piemēram, kāda sieviete stāstīja, ka vīrs vardarbīgi liek nodarboties ar seksu trīs gadus veca bērna priekšā, uzskatot, ka bērns tāpat ir mazs un neko nesaprot. Tomēr tas nav tik vienkārši, jo gan vismazākie bērni, kuri vēl nerunā, un pat dzīvnieki lieliski nolasa emocionālas spriedzes pazīmes mājas atmosfērā.

Bērnu klātbūtne ģimenes vardarbībā un to novērošana var izpausties dažādos veidos:

• Bērns redz fiziskas, emocionālas vai seksuālas vardarbības incidentus, kas vērsti pret vecāku;

• Bērns dzird draudus vai kautiņa troksni no citas istabas;

• Bērns novēro atmosfēru pēc vardarbības incidenta – asinis, brūces, saplēstas drēbes un citus salauztus priekšmetus mājās, cietušā vecāka asaras un citas emocionālās reakcijas, reizēm tā ir smaga depresija;

• Bērns var arī nojaust spriedzi mājās – piemēram, mātes bailes, kad tēvam, atgriežoties no darba, viņa mašīna iebrauc pagalmā;

• Redz vardarbību pret jauno agresīvā vecāka partneri, ciemojoties pie viņa brīvdienās.

Novērojot viena vecāka vardarbību pret otru, bērns riskē gūt fiziskus ievainojumus. Ir pieņemts uzskatīt, ka bērni vardarbību vēro pasīvi, bet daudzi no viņiem tieši pretēji, cenšas rīkoties aktīvi, aizstāvot kādu no brāļiem/māsām vai otru vecāku. Savukārt, ja bērns mēģina līst pa vidu starp vecākiem incidenta laikā, viņu var ievainot. Vardarbīgais vecāks var nejauši satraumēt zīdaini, uzbrūkot partnerim, kas tur bērnu vai, raujot bērnu no rokām.

Vardarbīgais vecāks var izmantot bērnu arī manipulatīvos nolūkos pret savu partneri, lai, piemēram, ar bērna neapzinātu palīdzību sagādātu sāpes. Veidi, kā vardarbīgais vecāks var izmantot bērnu:

• Uzskatot, ka bērna sliktā uzvedība ir labs iemesls uzbrukt otram vecākam;

• Iedrošinot bērnu būt vardarbīgam pret otru vecāku (vizbiežāk pret māti);

• Draudot otram vecākam ar vardarbību pret bērnu vai bērna mīļoto dzīvnieku;

• Nievājoši izsakoties bērna klātbūtnē par otru vecāku;

• Ilgstoši bērnu "dalot" tiesā, draudot un mēģinot atņemt nevardarbīgam vecākam bērna aprūpes tiesības;

• "Nozogot" bērnu no otrā vecāka – paņemot un slēpjot, neatdodot atpakaļ, neļaujot nevardarbīgam vecākam tikties ar bērnu.

Un pat, ja vardarbība vairs nenotiek ģimenē, vardarbīgais vecāks bērna klātbūtnē var turpināt agresīvi izturēties pret citiem. Piemēram, viens bērns kādreiz stāstīja, ka baidās satikties ar tēvu. Uz jautājumu, kāpēc, viņš atbildēja, ka tēvs viņu pašu nesit un neapbižo, bet viņam bail, ka tēvs kliedz uz savu citu bērnu no otrās laulības, ka viņš ir stulbenis, kad kopā veic mājas darbus skolai.

Kā bērni jūtas, novērojot vardarbību ģimenē?

Krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes" atbalsta grupu vardarbībā cietušajām sievietēm nereti apmeklē arī cilvēki, kas ir piedzīvojuši vardarbību vecāku starpā bērnībā. Kaut gan šīs dalībnieces jau sen nav bērni, ainas viņu atmiņā par piedzīvoto joprojām ir spilgtas un dzīvas.

Kā jūtas bērni, kas novēro vardarbību ģimenē? Viņi nereti kļūst bailīgi, trauksmaini, grūti uzticās cilvēkiem, netic saviem spēkiem, jo gadiem ir dzīvojuši bezpalīdzības situācijā. Tādi bērni var dzīvot nemitīgā modrības stāvoklī, gaidot nākamo incidentu, kas atkal neprognozējami var uzliesmot. Tas daļēji līdzinās kara veterānu sajūtai, kuri, atgriežoties no karsta punkta mājās, nespēj atslābināties, un asiņainas vīzijas vai nakts murgi viņus var mocīt vēl ļoti ilgi. Pastāvīga dzīvošana nedrošībā un raizēs par vecāku, sevi, māsām vai brāļiem var likt justies bezspēcīgam un nevērtīgam. Reizēm bērni no tādām ģimenēm var izskatīties ārēji labi, slēpjot sāpi dziļi sirdī. Tādi bērni nereti cenšas nerunāt par ģimenes noslēpumiem, līdz ar to, izolējoties no iespējamās palīdzības un atbalsta. Viņi var vainot sevi, uzskatot savu izturēšanos par iemeslu vardarbībai vecāku starpā. Reizēm viņi dusmojas uz māti vai pārējiem bērniem ģimenē, domājot, ka viņi vainīgi par vardarbību vai arī par to, ka māte neiet prom no agresīvā tēva. Kopš bērnības viņi iemācās vislielāko upura domāšanas kļūdu – ja es nebūtu tā teicis vai tā rīkojies, vardarbība nenotiktu – tādejādi kļūdaini uzskatot, ka nevis varmāka, bet upuris ir atbildīgs par agresiju.

Tātad, bērns, kas novēro vardarbību ģimenē, izjūt vairākas smagas emocijas – bailes, vainu, kaunu, skumjas, dusmas. Nereti viņš jūtas emocionāli pamests un ilgojas pēc mīlestības, jo māte nespēj viņam sniegt nepieciešamo uzmanību tāpēc, ka cīnās par izdzīvošanu, savukārt, tēvs ir aizņemts ar partneres kontrolēšanu un nepievērš uzmanību bērnam.

Kādi ir fiziskās veselības riski bērniem, kuri novēro vardarbību?

Papildus smagai emocionālai pašsajūtai, bērni var piedzīvot dažādas sāpes ķermenī bez acīmredzama medicīniska iemesla (vēdera, galvas sāpes). Viņiem var būt miega traucējumi, slapināšana gultā, grūtības koncentrēt uzmanību. Tās ir ķermeņa reakcijas uz pastāvīgu stresu. Nereti var novērot, ka tādiem bērniem pazeminās mācību sekmes, nevēlas iet uz skolu. Maziem bērniem var būt raksturīga runas, domāšanas, motorās attīstības, tualetes apgūšanas prasmju aizture. Zinātnieki apgalvo, ka bērnam, kurš novēro vardarbību mājās, palielinās risks, ka tiks traucēta anatomiskā vai fizioloģiskā smadzeņu procesu darbība, piemēram, kā pēctraumātiska stresa sindroma sekas. Īpaši tam ir pakļauti zīdaiņi, kuriem ir nepieciešami droši apstākļi, lai viņi varētu optimāli attīstīties, bet arī skolas vecuma bērni ir zem liela riska.

Arī Latvijā veiktajā pētījumā tika konstatēts, ka respondentiem, kuriem ir bijusi nelabvēlīga pieredze bērnībā (piemēram, viņi dzīvojuši vardarbīgā vidē), vēlākajos gados piemīt sliktāki veselības paradumi un veselību raksturojuši indikatori (Slimību profilakses un kontroles centrs, 2011.g.). Piemēram, tādi jaunieši gandrīz divas reizes biežāk smēķēja un pēdējā mēneša laikā ir bijuši piedzērušies, agrīnu dzimumattiecību pieredze ir bijusi trīs reizes biežāka, narkotisko vielu lietošanas varbūtība ir bijusi trīs reizes lielāka, strauji pieauga pašnāvības mēģinājumu varbūtība nekā jauniešiem ar labvēlīgu pieredzi ģimenē un bērnībā. Papildus viņiem biežāk tika konstatēta nomāktība, grūtības iemigt, galvassāpes un muguras sāpes.

Kāda ir bērnu uzvedība, lai pasargātu sevi, redzot vardarbību vienam vecākam pret otru?

Bērna uzvedība var variēt atkarībā no bērna vecuma. Tās ir uzvedības, kas palīdz bērnam tikt galā ar grūti izturamu sāpi un izdzīvot, bet ilgtermiņā tās drīzāk kaitē:

• Emocionālā norobežošanās – emociju atslēgšana, domu bloķēšana, iztēlošanās sevi citā vietā, kas ir tālu no vecāku strīda, aiziešana (gan fiziski no mājām, gan, lietojot alkoholu vai narkotikas);

• Slēpšanās fantāzijās – bērns var iztēloties, ka atmaksā vecākam, piemēram, viņu nogalinot, viņš var attīstīt fantāziju, ka dzīvo citā ģimenē, kur nav strīdu, fantazē par dzīvi pēc šķiršanās vai par to, kā viņu izglābj kāds multfilmas varonis;

• Fiziskā izvairīšanās – aiziešana uz citu istabu vai prom no mājām, kamēr vecāki strīdas (tas var notikt arī nakts laikā);

• Mīlestības un pieņemšanas meklēšana nepareizajās vietās – sliktu draugu kompānijas, sekss un izmantošana intimitātes vietā, līdz ar to jauniešiem pieaug agras grūtniecības risks;

• Pārmērīga rūpēšanās – bērni var neapzināti mainīties lomām ar vecākiem un sākt pārmērīgi rūpēties par cietušo vecāku vai pārējiem bērniem ģimenē, īstenībā ilgojoties par šādu attieksmi pret sevi pašu;

• Izmisuma kliedzieni – caur agresiju pret sevi (pašnāvību vai pašsakropļošanās) vai agresīvu izlādi uz apkārtējiem;

• Veltīgie centieni paredzēt un kontrolēt vecāka vardarbību – cenšanās būt labam un perfektam bērnam, lai "neprovocētu" vardarbību, melošana, lai slēptu lietas, kas, viņaprāt, var izraisīt vardarbību.

Ir arī pozitīvas stratēģijas, ko citkārt bērni izmanto – pastāsta kādam pieaugušajam par notiekošo mājās (skolotājam, policistam, draugam), virza savas emocijas uz kādu interesantu nodarbi – sportu vai citiem hobijiem. Tomēr nereti bērniem, kas ilgstoši aug vardarbības pilnā vidē, konstruktīvu un veselīgu uzvedības modeļu izvēle ir ierobežota.

Kas notiek ar tādu bērnu, kad viņš kļūst pieaudzis?

Bērnībā novērotā vardarbība var dziļi iesakņoties bērna prātā, viņa pasaules uztverē. Pastāv risks, ka bērnam būs grūti pieaugušo vecumā veidot drošas un veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, jo būs traucēta spēja ar citu cilvēku patiesi emocionāli satuvināties, attiecības negatīvi var ietekmēt iemācīts paradums lietot varu un agresiju pret citiem vai justies nevērtīgam un vienmēr par visu vainīgam. Neveselīgi secinājumi, ko bērns var iemācīties:

• Ar agresiju un draudiem tu vari panākt, ko gribi;

• Ir tikai divas izvēles – būt agresīvam vai būt upurim;

• Kad cilvēks dara pāri otram, viņam nekas par to nebūs;

• Sievietes ir vājas, stulbas, bezspēcīgas.;

• Dusmas izraisa agresiju, tāpēc dusmoties ir slikti;

• Cilvēki, kas tevi mīl, tev var darīt pāri;

• Vīrieši drīkst būt noteicēji un izrādīt varu pār sievietēm (vai atkarībā no ģimenes modeļa – otrādi).

Ir pētījumi par bērnu atkārtotu viktimizāciju, kas parāda, piemēram, ja meitene dzīvo ģimenē, kur tēvam ir tendence uzbrukt mātei, pati meita ar daudz lielāku risku var ciest no seksuālas vardarbības kaut kur citur, ārpus ģimenes. Vardarbība, kas ir piedzīvota vai pat tikai novērota ģimenē, var ieslēgt vardarbības ķēdi, kas reizēm tiek pārmantota no paaudzes uz paaudzi. Tā ir traumātiskā pieredze, kas pieaug ar laiku kā sniega bumba. Es atceros, kā viena sieviete teica par sevi un savu mazo meitu: "Mēs esam nolemtas vardarbībai". Viņa iemācījusies bezspēcību, vairākkārt piedzīvojot dažāda veida vardarbību, savlaicīgi nesaņemot atbilstošu palīdzību.

Zinātnieki un psihologi apgalvo, ka tie bērni, kas nav tiešā veidā cietuši no vardarbības pret sevi, un tikai novērojuši vardarbību vecāku starpā, tik un tā izjūt nopietnas psiholoģiskās un uzvedības sekas, līdzīgi kā no vardarbības cietušie bērni. Daudzu cietušo uzskats par to, ka labāk tomēr dzīvot pilnā ģimenē un nešķirties, paciest vardarbību pret sevi bērnu dēļ, jo viņiem ir vajadzīgs otrais vecāks, kas nav vardarbīgs pret pašu bērnu, ir kļūdains. Augot tādā vidē, bērni tik un tā cieš un pieaugušo vecumā nereti uzskata, ka viņu dzīve būtu bijusi labvēlīgāka, ja vecāks uzdrošinātos pārtraukt vardarbību pret sevi un šķirties.

Ko darīt šādā situācijā?

Jāatcerās, ka bērna klātbūtnē vardarbīgi izturēties pret bērna tuvinieku ir aizliegts Latvijas likumdošanā un tas tiek pielīdzināts emocionālai vardarbībai pret bērnu. Turklāt katram cilvēkam ir pienākums ziņot policijai vai citai kompetentai iestādei (bāriņtiesai, sociālajam dienestam) par vardarbību pret bērnu, par neziņošanu pašu cilvēku var saukt pie atbildības.

Jāatcerās, ka bērniem ir nepieciešams dzīvot drošā vidē, kur pieaugušais viņus izprot, uzklausa, viņiem tic, un ar savu piemēru, vēršoties pēc palīdzības, spēj iemācīt, ka vardarbība nav pieļaujama un ar to nav jāsamierinās. Bērniem ir nepieciešama režīma, rutīnas un ikdienas prognozejamības izjūta, kas dod stabilitāti, savukārt vardarbība nereti visu ikdienu apgāž kājam gaisā. Vērojot pieaugušos, bērni var iemācīties, ka konfliktus var risināt nevardarbīgā ceļā un pašu vardarbību var apstādināt, izkļūstot no visgrūtākajām dzīves situācijām.

Jau kopš 2015. gada ir pieejami valsts apmaksāti sociālās rehabilitācijas pakalpojumi gan vardarbībā cietušajiem bērniem, gan no vardarbības cietušām, gan arī vardarbību veikušām pilngadīgām personām, kuru ietvaros tiek nodrošināts psiholoģiskais un juridiskais atbalsts, izmitināšana un citi pakalpojumi.

No vardarbības cietušās pieaugušās personas pakalpojumu var pieprasīt:

• Kā sievietes, tā vīrieši (2017. gadā 499 personas saņēma programmas no vardarbības cietušajiem pilngadīgām personām rehabilitāciju, no kuriem 483 bija sievietes un 16 vīrieši);

• Ja pieņemts tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību vai policijas lēmums par nošķiršanu;

• Ja persona ir atzīta par cietušo administratīvā vai kriminālprocesa ietvaros.

Cietušais var saņemt rehabilitācijas pakalpojumu gan, atrodoties institūcijā, gan dzīves vietā. Persona var vērsties jebkurā sociālajā dienestā vai krīzes centrā pēc palīdzības. Personai, kas saņem pakalpojumu (psihologa konsultācijas, atbalsta grupas vai cita veida palīdzību) ir nepieciešams līdzdarboties, pildot noteiktu rehabilitācijas plānu, ievērojot pakalpojuma sniegšanas laiku.

Vardarbības situācijā ir iesaistīti divi – pret kuru tiek vērsta vardarbība un kurš to veic, tādēļ svarīgi, lai vardarbīgai personai ir iespēja mainīties.

Vardarbības veicēji rehabilitācijas pakalpojumu var pieprasīt:

• Ja pret viņiem uzsākts administratīvais vai kriminālprocess par noziegumu, kas saistīts ar vardarbību;

• Ja policijai, bāriņtiesai vai sociālajam dienestam ir informācija, ka persona ir izturējusies vardarbīgi vai draudējusi;

• Ja pats cilvēks baidās, ka var izturēties vardarbīgi (2016. gadā no 304 personām 7 personas ir iniciējušas vardarbības mazināšanas pakalpojumu pašas).

Šādā gadījumā sociālais dienests pieņems lēmumu par vardarbīgas uzvedības mazināšanas programmu (individuālu vai grupas darbu). 2017. gadā pakalpojumu vardarbības mazināšanai saņēmušas 417 personas (180 – individuālas konsultācijas, 237 – grupu nodarbību veidā).

Bez valsts apmaksātā rehabilitācijas pakalpojuma, atbalstu un palīdzību vardarbības ģimenē gadījumu risināšanai piedāvā arī nevalstiskās organizācijas, piemēram, Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes" vai biedrība "Centrs Marta", kur par ziedotāju līdzekļiem tiek piedāvāti psihologa, jurista un sociālā darbibinieka pakalpojumi vai arī sadarbībā ar sociālo dienestu var saņemt apmaksātas konsultācijas un piedalīties atbalsta grupās. Vardarbība ir noziegums, tādēļ ir svarīgi uzdrošināties un meklēt palīdzību, uzticēties profesionāļiem un sev. Svarīgi ir saglabāt cerību un piemeklēt sev piemērotu palīdzību, nevis padoties un pasīvi palaist savu un savu bērnu dzīvi pa riskantu straumi.

Materiāls tapis Labklājības ministrijas un Eiropas Savienības programmas "Tiesības, vienlīdzība un pilsonība" līdzfinansētā projekta "Izpratnes veidošanas kampaņa par nulles toleranci attiecībā uz vardarbību pret sievietēm "Vardarbībai patīk klusums" ietvaros.

=

* Lūdzu aizpildi summu vārdiski latviešu valodā ar visām garumzīmēm!

SIA "Latvijas Tālrunis" aicina interneta lietotājus - portāla lasītājus, rakstot komentārus par publicētajiem rakstiem un ziņām, ievērot morāles, ētikas un pieklājības normas, nekūdīt uz vardarbību, naidu vai diskrimināciju, neizplatīt personas cieņu un godu aizskarošu informāciju, neslēpties aiz citas personas vārda, neveikt ar portāla redakciju nesaskaņotu reklamēšanu. Gadījumā, ja komentāra sniedzējs neievēro iepriekšminētos noteikumus, viņa komentārs var tikt izdzēsts un SIA "Latvijas Tālrunis" ir tiesības informēt uzraudzības iestādes par iespējamiem likuma pārkāpumiem.

Nedēļas tēma

Sauļošanās: par un pret

Sauļošanās: par un pret

Ar saulaino dienu iestāšanos jautājums par sauļošanās labumu vai kaitīgumu atkal kļūst aktuāls. Līdz šim speciālisti un zinātnieki nav vienojušies, vai tomēr sauļoties vai nē, un katram no tiem ir savi argumenti.

Aktuālie piedāvājumi

Upesleju internātpamatskolā–rehabilitācijas centrā uzņem izglītojamos no visas Latvijas

Upesleju internātpamatskolā–rehabilitācijas centrā uzņem izglītojamos no visas Latvijas

2018./2019. mācību gadā aicinām pieteikties izglītojamos Upesleju internātpamatskolā–rehabilitācijas centrā licencētās speciālās pamatizglītības programmās – izglītojamajiem ar somatiskām saslimšanām, ar mācīšanās traucējumiem, ar fiziskās attīstības traucējumiem, ar garīgās attīstības traucējumiem; speciālās pirmsskolas izglītības programmā izglītojamajiem ar jauktiem attīstības traucējumiem, kā arī pamatizglītības programmā.

"Levenhuk Baltic" palielināmie stikli un digitālās lupas profesionālai un mājas lietošanai

"Levenhuk Baltic" palielināmie stikli un digitālās lupas profesionālai un mājas lietošanai

Plašajā optisko instrumentu klāstā palielināmie stikli un lupas ieņem īpašu vietu. Tās ir domātas ne tikai cilvēkiem ar redzes traucējumiem, bet arī ir neaizstājams darba instruments daudzās profesionālajās jomās. Ar tā palīdzību darbu iespējams paveikt ar vislielāko precizitāti un iegūt maksimāli augstus rezultātus.

Video

Veselīgs uzturs menopauzes laikā: Skaidro eksperte

Veselīgs uzturs menopauzes laikā: Skaidro eksperte

Sievietes veselību menopauzē ietekmē ne tikai izmaiņas hormonālajā sistēmā, bet arī dzīvesveids un uzturs. Dietoloģe aicina sievietes mainīt sliktos paradumus un stāsta par ieteicamo uzturu menopauzes laikā, lai saglabātu dzīves kvalitāti un izvairītos no saslimšanas ar sirds asinsvadu slimībām, osteoporozes un aptaukošanās.

Produktu testi

Oshadhi tējas koka ēteriskā eļļa

Oshadhi tējas koka ēteriskā eļļa

Maijā medicine.lv sadarbībā ar SIA "Bernadeta" piedāvā testēt Oshadhi tējas koka ēterisko eļļu.

Testa rezultāti: Gold-Vit D3 Junior mutē šķīstoši pulveri

Testa rezultāti: Gold-Vit D3 Junior mutē šķīstoši pulveri

Martā medicine.lv sadarbībā ar vitamini.lv piedāvā testēt jaunākās paaudzes D vitamīnu bērniem un pusaudžiem - Gold-Vit D3 Junior.

Dzintars FUTURE FORMULA SOS kāju balzams un balzāms kāju pēdām

Dzintars FUTURE FORMULA SOS kāju balzams un balzāms kāju pēdām

Maijā medicine.lv sadarbībā ar AS "Dzintars" piedāvā testēt divu produktu komplektu - FUTURE FORMULA SOS kāju balzamu un mīkstinošu balzāmu kāju pēdām.

Uzņēmējs runā

Zobu tehniskā laboratorija. SIA "Dentālā studija"

zobu_implanti_10

Zobu implanti ir skrūves no titāna sakausējuma, ko izmanto zaudētā zoba saknes aizvietošanai, ieskrūvējot to žokļa kaulā. Titāns tiek izmantots tāpēc, ka tas ir vienīgais biosaderīgais materiāls – organisma atgrūšanas gadījumi ir ļoti reti – kurš turklāt ir arī ļoti izturīgs.