Vardarbība ģimenē: Brīdinājuma pazīmes un risinājumi

Statistika rāda, ka no vardarbības ģimenē biežāk cieš sievietes, bet neatkarīgi no upura dzimuma, līdzcilvēkiem atbalstīt kādu, kurš cieš no vardarbības, var būt patiesi sarežģīti, taču reizēm tas var būt izšķiroši, lai cietušais netiktu ievainots vai pat nogalināts.

Kāpēc vardarbību nedrīkst ignorēt?

Vardarbīgas attiecības ir bīstamas kā cietušajam, tā viņa bērniem. Turklāt psiholoģiskā vai emocionālā vardarbība var būt tikpat postoša kā fiziska ietekme. Vardarbība attiecībās nekad nav pieņemama, neatkarīgi no apstākļiem, un tā nekad nav cietušā vaina. Kāda sieviete, kura septiņus gadus dzīvoja vardarbīgās attiecībās bilst:

"Mana ģimene un daži draugi zināja, ka viņš mani mēdza iepļaukāt. Taču viņiem nebija ne jausmas, cik postošas bija manipulācijas un kontrole, ar kurām saskāros katru dienu. Es patiešām vēlējos, lai kāds to uzzina, bet baidījos, ka mani nesapratīs. Man bija kauns." Vardarbība nedrīkst tikt attaisnota ar alkoholu, stresu vai cietušā rīcību. Vardarbība ir uzbrucēja izvēle. Fiziski un seksuāli uzbrukumi, draudi un vajāšana ir noziegumi, par kuriem jāziņo policijai.

Brīdinājuma pazīmes, kas liecina, ka tavs tuvinieks, draugs vai kaimiņš, iespējams, cieš no vardarbības

• Persona uzvedas tā it kā baidītos no partnera un izdabā visām viņa vēlmēm;

• Pārstāj satikties ar draugiem, radiniekiem, izvairās no cilvēkiem;

• Partneris viņu mēdz kritizēt, pazemot citu cilvēku priekšā vai raidīt dusmīgus skatienus, kas viņu nobiedē;

• Nepieņem nekādus lēmumus, pat visikdienišķākos, bez partnera atļaujas;

• Nav savas naudas ikdienas tēriņiem;

• Bieži runā par partnera "greizsirdību", "sliktu temperamentu" vai "stresu darbā";

• Iespējamais cietušais ir kļuvis trauksmains vai nomākts, zaudējis uzticību vai ir noslēgts sevī;

• Ir fiziskas traumas (sasitumi, zilumi, kaulu lūzumi, sastiepumi, brūces utt.), par iegūtajiem miesas bojājumiem sniedz maz ticamus paskaidrojumus, par to runājot ir nervozs, izvairās;

• Ģimenē dzīvojošie bērni, šķiet, baidās no iespējamā varmākas, viņiem var attīstīties uzvedības problēmas vai tie ir satraukti, bailīgi;

• Nevēlas atstāt savus bērnus ar partneri;

• Ja persona ir izgājusi no mājas, partneris bieži zvana, kontrolē, ierodas pakaļ vai gaida.

Kāpēc cietušais no šādām attiecībām vienkārši neaiziet?

Var būt grūti saprast, kāpēc kāds varētu turpināt attiecības, piedzīvojot tik smagu attieksmi pret sevi. Joprojām nereti valda stereotips, ka vardarbība ir kaut kas tāds, ko otrs ir izprovocējis vai pelnījis, tāpat arī uzskats, ka "tikai stulbi vai vāji cilvēki ko tādu pret sevi pieļauj". Tiem, kas nekad nav bijuši vardarbīgās attiecībās var būt patiesi grūti iedomāties, ko no vardarbības upura prasa šādu attiecību pārtraukšana. Pirmkārt, cietušais var baidīties no sekām, ja vardarbīgais partneris gadiem ir draudējis. Lai cik paradoksāli tas nešķistu, upuri nereti stāsta, ka joprojām vardarbīgo partneri mīl un pieķeras tām situācijām, kad viss ir bijis skaisti un labi. Tā ir iekārtota cilvēka psihe - grūtību priekšā, lai izturētu nepanesamos apstākļus, cilvēks neapzināti sevi māna un cenšas sev iestāstīt, ka varbūt nemaz nav tik briesmīgi. Reizēm partneru vērtību sistēma balstīta uz principu "laulība ir svēta", kā arī palikt kopā vajadzētu bērnu dēļ, nerunājot jau par to, ka kopīgi bērni ir manipulācijas ierocis, draudot vardarbības upurim tos atņemt. Tāpat arī var dominēt pārliecība, ka varmāka spēj mainīties, jo "savā būtībā ir labs cilvēks", to pēc kārtējā vardarbības akta mēdz solīt arī partneris. Bieži sastopami cilvēki, kuri uzskata, ka vardarbība ir viņu vaina, jo vairāk tāpēc, ka parasti varmākas apzināti otru pusi pazemo, graujot viņa pašvērtējumu, kā rezultātā cietušais var justies stulbs, bezcerīgs un atbildīgs par ļaunprātību, kādai viņš ir pakļauts. Šādās situācijās ir grūti pieņemt lēmumus, sevišķi tik nozīmīgus kā vardarbīgo attiecību pārtraukšana. Nereti cietušie min, ka viņiem nav, kur iet, jo dzīvo nelielā lauku teritorijā, kur saskarsme ar varmāku ir neizbēgama, kur ir kopīgi draugi vai pat darbs. Un visbeidzot, jāņem vērā tāds iemesls kā finansiālas raizes, sevišķi, ja vardarbīgais partneris ir bijis vienīgais pelnītājs.

Lai kāds arī nebūtu iemesls palikšanai vardarbīgajās attiecībās, cietušais nedrīkstētu justies, ka viņš tiek kritizēts, vainots, un ka ar viņu kaut kas nav kārtībā, ja jau destruktīvās attiecības nav atstājis. Tas tikai pastiprinās viņa zemo pārliecību par sevi un vainas izjūtu. Kāda sieviete dalījās ar savu negatīvo pieredzi:

"Kad par vardarbību ģimenē atklāju savai mammai, viņa teica: "Bet tu pati esi vainīga! Ko tad precējies ar viņu! Un ko neej prom?" Tas lika man justies sliktāk. Viņa nezināja, cik lielu spiedienu viņš uz mani ir izdarījis, lai es paliktu. Vienreiz saņēmos un aizgāju, taču vīrs teica, ka mani mīl un, ja es neatgriezīšos, izdarīs pašnāvību, jo nespēj dzīvot bez manis un bērniem. Es jutos vainīga. Es domāju, ka bērniem tēvs ir svarīgs. Kad devos atpakaļ pie viņa, mana mamma pārtrauca ar mani runāt."

Kāpēc jāiesaistās un jāpalīdz?

Nereti līdzcilvēki jūtas neizpratnē, ko darīt, ja kaimiņos dzirdami trokšņi, kas varētu norādīt uz iespējamu vardarbības aktu vai redzot uz ielas kādu grūstām un lamājam. Joprojām valda uzskats, ka tā ir iesaistīto "privāta lieta" un "es varu tikai traucēt", taču šāda attieksme visbiežāk saistīta ar bailēm vai neziņu, kā man rīkoties."Diemžēl jau ilgu laiku esam "liecinieki" tam, kā dzīvo mūsu kaimiņi. Man nav informācijas par to, kas tieši notiek viņu mājās un vai tur patiešām kādu sit. Uz policiju vai bāriņtiesu negribas iet, jo nezinām, vai tam ir pamats un vai mums vajadzētu iesaistīties", stāsta kāds precēts pāris. Jāatceras, ka tavs atbalsts var būt patiesi nozīmīgs, lai kaut kas mainītos. Nav izslēgts, ka cenšoties palīdzēt, tu vari tikt atraidīts, cietušais var noliegt, ka ar viņu notiek kas slikts. Taču izrādot rūpes par otru, uzrunājot viņu bez kritikas, lielākā daļa cilvēku to novērtēs, pat ja viņi nav gatavi runāt vai risināt situāciju uzreiz. Viņi vismaz zinās, ka ir kāds, kam rūp viņu labsajūta un vajadzības gadījumā var vērsties pie jums vēlāk.

"Mana ģimene zināja, ka mans civilvīrs mani mēdz iekaustīt un turēt kā ieslodzījumā, taču viņi vienmēr izlikās to neredzam, kamēr beidzot es aizgāju no viņa. Es nespēju to izturēt, bet man tik ļoti būtu palīdzējis, ja kaut viens man būtu atgādinājis, ka ar viņa uzvedību kaut kas nav kārtībā, biju pie tā tik ļoti pieradusi, ka sitienus un pazemojumus uztvēru kā normālu ikdienas sastāvdaļu", stāsta kāda jauna sieviete, kura pacieta varmākas izgājienus divus gadus un saņēmās viņu pamest tikai tad, kad viņš dzērumā draudēja ar ieroci.

Kā vērsties pie cilvēka, kurš, iespējams, cieš no vardarbības?

Uzrunā savu draugu, radinieku vai kaimiņu, ja tev ir aizdomas par vardarbību viņa ģimenē, darot zināmas savas bažas. Pasaki viņam, ka uztraucies, īsi raksturojot, kāpēc. Piemēram, "Es esmu noraizējies par tevi, jo esmu pamanījis, ka pēdējā laikā tu izskaties nomākts" vai arī "esmu vairākkārt no jūsu dzīvokļa dzirdējis kliedzienus un bērnu raudas". Neesi pārsteigts, ja uzrunātā persona visu noliedz vai atraida tevi. Iespējams, tu esi pirmais, kurš izsaka savas bažas, cietušajam varētu būt grūti atklāt, ka viņa ģimenē notiek kaut kas tik šausminošs un kauns ar to dalīties, baidoties, ka uzskatīsi viņu par vāju vai dumju, ja jau kaut ko tādu pret sevi pieļauj. Neuzstāj otram šo sarunu turpināt, viņa dzīvē ir pietiekami daudz spiediena no varmākas, taču ar savu attieksmi un vārdos dari zināmu, ka joprojām esi atvērts sarunai un gatavs palīdzēt, ja rodas šāda nepieciešamība. Esi pacietīgs un gatavs uzklausīt, kad vardarbības upuris pie tevis vērsīsies. Kāds vīrietis, kura ģimene bija iesaistījusies radinieku attiecībās, kuras šķietami bija vardarbīgas, stāsta, ka "ģimenes viesībās apjautājos par viņas zilumu uz pieres, taču viņa bija ļoti noraidoša un pat agresīva pret mani, izjutu naidu. Tikai vēlāk sapratu, ka viņai varētu būt riebums pret vīriešiem. Dažas nedēļas vēlāk viņa zvanīja manai sievai un lūdza patvērumu. Nezinu, vai tas jebkad būtu noticis, ja toreiz nebūtu viņu uzrunājis".

Ko var darīt, lai palīdzētu?

• Vissvarīgākā lieta ir klausīties bez nosodījuma, respektējot cietušā izvēles. Izturies tā, lai viņš spētu uzticēties. Ciešot no vardarbības, tas var būt grūti pat tad, ja tu visu dari pareizi. Palīdzi viņam atrast veidus, kā kļūt stiprākam un drošākam. Neuztver to kā cietušā "glābšanas misiju", bet kā cilvēcīgas rūpes par otru. Velti laiku un empātiju, kad otrs tam ir gatavs. Uzslavē viņu par drosmi uzticēties un runāt par piedzīvoto.

• Neapšaubi viņa sacīto un uztver to nopietni. Runāšana ar kādu no cietušā prasa lielu drosmi. Cilvēki daudz biežāk slēpj vai minimizē vardarbīgo izturēšanos, nevis izdomā vai pārspīlē. Tev varētu būt grūti iedomāties, ka kāds varētu tik briesmīgi rīkoties. Taču jāatceras, ka nereti varmākas sabiedrībā par sevi rada citādāku iespaidu, nekā to ir piedzīvojis cietušais.

• Palīdzi viņam apzināties, ka tā ir vardarbība un saprast, kā tas var ietekmēt viņu vai bērnus. Palīdzi saprast, ka vardarbība nav viņa vaina, un ka neviens nav pelnījis ļaunprātīgu izturēšanos pret sevi. Dari zināmu savu nostāju, ka varmākas izturēšanās ir nepieņemama. Piemēram, sakot, "neviens, pat tavs partneris, nav tiesīgs tevi pazemot, sist vai piespiest nodarboties ar seksu, kad tu to nevēlies". Cieni viņa tiesības pieņemt lēmumus, pat ja tu tiem nepiekrīti. Cieni viņa kultūras vai reliģiskās vērtības un uzskatus.

• Palīdzi cietušajam izstrādāt drošības plānu, kad viņš ir briesmās. Tu varētu teikt: "Es baidos, ko viņš varētu nodarīt tev vai bērniem" vai "Esmu noraizējies, ka ar laiku viss var kļūt vēl ļaunāk". Pārrunājiet kopā konkrētu rīcību neapskaužamās situācijās. Ja tev ir tāda iespēja, piedāvā praktisku palīdzību, piemēram, laiku pa laikam pieskatot cietušā bērnus, pagatavojot ēdienu, piedāvājot drošu vietu, kur palikt, transportu vai kopā doties uz tiesu, policiju un tamlīdzīgi. Kopā apsveriet, kurš vēl varētu palīdzēt.

• Palīdzi izdomāt, ko viņš var darīt, lai vardarbīgās attiecības pārtrauktu. Apsver, kādas ir tavas iespējas un resursi palīdzēt. Kurš vēl varētu iesaistīties? Palīdzi saprast, kādas lietas jāņem līdzi, ja cietušais plāno aiziet, piemēram, nauda, atslēgas, drēbes, bankas kartes, autovadītāja apliecība, apdrošināšanas un īpašumtiesību dokumenti, nepieciešamie medikamenti, dzimšanas apliecības, pase un citi svarīgi dokumenti.

• Uzzini par tiesisko aizsardzību - tūlītēju nošķiršanu un pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kā arī par citām pieejamajām likumā noteiktajām iespējām. Pastāsti cietušajam par pieejamajiem pakalpojumiem, piemēram, ko var piedāvāt valsts, pašvaldība vai sociālais dienests. Atgādini par noziegumos cietušo atbalsta tālruni 116006, kur var saņemt atbalstu un informāciju. Uz šo tālruni vari zvanīt arī pats, lai uzzinātu par palīdzības iespējām cietušajam - ja neesi ar šādām situācijām iepriekš saskāries, ir normāli to nezināt. Pastāsti, ka gala lēmumu cietušais pieņems pats, taču aprunāšanās var palīdzēt izlemt, ko darīt tālāk.

• Saglabā kontaktu ar cietušo. Ir svarīgi dot cietušajai personai iespēju regulāri runāt ar atbalstošu draugu vai radinieku. Pārtraukt vardarbību prasa lielu emocionālu enerģiju. Ja ir tāda nepieciešamība un iespēja, turpini atbalstīt viņu arī tad, ja persona destruktīvās attiecības ir pārtraukusi. Šķiršanās periods viņam varētu būt smags laiks, jo nereti varmāka var turpināt izturēties ļaunprātīgi vai pat vardarbīgā izturēšanās var pastiprināties. Cietušajam līdzcilvēkam var būt vajadzīgs praktisks atbalsts un iedrošinājums veidot jaunu dzīvi un palīdzība atgūties no traumatiskās pieredzes. Palīdzi noorganizēt speciālista konsultācijas vai pievienoties atbalsta grupai.

• Bet atceries, ja šķiet, ka pastāv tūlītējas fiziskas briesmas, zvani policijai pa tālruņa numuru 112! Jāatzīmē, ka ziņot policijai var arī anonīmi.

Kā rīkoties, ja sastopies ar varmāku?

Jāņem arī vērā, ka vardarbīgo attiecību pārtraukšana dažreiz var būt diezgan bīstama. Varmāka pēc upura aiziešanas dažādos veidos var mēģināt atriebties. Līdzcilvēku uzdevums šajās situācijās būtu apsvērt, pirmkārt, savas iespējas iesaistīties praktiski, piemēram, kā parūpēties par drošību un citām pamatvajadzībām. Tāpat nozīmīgs solis ir palīdzības iestāžu apzināšana.

• Esi uzmanīgs! Nenostādi sevi situācijā, kad vardarbīgā persona varētu kaitēt vai manipulēt ar tevi. Nemēģini tieši iejaukties, kad esi liecinieks uzbrukumam, apzinies spēka pozīcijas. Tā vietā, lai pārgalvīgi mestos kādu glābt, zvani policijai.

• Varmāka var censties tevi aizvainot vai teikt, ka "tā ir mūsu ģimenes darīšana, nejaucieties". Viņš var draudēt tev. Ņemn to vērā un rīkojies līdzīgi, kā esi ieteicis to darīt cietušajam.

• Vardarbīgā persona var mēģināt pret tevi izturēties tā, it kā nekas nebūtu noticis un pārliecināt, piemēram, sakot: "Kā jūs varējāt par mani tik slikti domāt!" Pat persona, kas šķiet "cienījama", pat jauka, savās mājās var būt vardarbīga pret ģimenes locekļiem.

• Viņš var sevi attaisnot, teikdams, ka "tā ir partnera vaina", "es biju piedzēries un neko neatceros" vai "es zaudēju kontroli, parasti ar mani tā nenotiek". Atceries, vardarbība ir noziegums, un tā vienmēr ir varmākas izvēle.

• Iespējams, ka varmāka var atzīt, ka ir vardarbīgs, un ka tā ir viņa vaina. Šādos gadījumos nereti uzbrucējs var identificēties ar upura lomu un teikt, ka patiesībā tā negrib izturēties, taču nezina, kā pārtraukt uzvesties agresīvi. Atceries, ka, neskatoties ne uz ko, tu nevari būt iecietīgs pret viņa ļaunprātīgo rīcību. Varmākam ir raksturīga varas un kontroles pozīcija, viņš šajā situācijā ir mazāk bezpalīdzīgs par cietušo. Vari ieteikt meklēt palīdzību, piemēram, sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbības veicējiem, taču vardarbības upurim tavs atbalsts ir nepieciešams vairāk.

• Ja esi ievērojis vai dzirdējis varmācīgu uzvedību un jūties droši, runā par novēroto. Piemēram, sakot, ka "jūs abi esat mani draugi, bet es domāju, ka tas, kā jūs viņu kritizējat un iebiedējat, ir nepareizi un nepieņemami". Taču, ja par notiekošo esi uzzinājis no cietušā, neveic nekādas pārrunas ar pāridarītāju, pirms neesi saskaņojis to ar vardarbības upuri. Uzzinot, ka cietušais ar kādu ir dalījies pārdzīvojumos, vardarbība attiecībās var kļūt vēl smagāka.

Kaimiņu, draugu, tuvinieku, arī svešinieku atbalsts cietušajam ir patiesi svarīgs, no aculiecinieku reakcijas var būt atkarīga kāda dzīvība, bet ne mazāk svarīgi ir atbalstīt un veicināt, lai tas, kurš cieš var justies spēcīgāks pieņemt lēmumu pārtraukt vardarbīgās attiecības. Kāda no sievietēm, kurai izdevies pārtraukt vardarbīgās attiecības ar līdzcilvēka palīdzību atzīst: "Mana labākā draudzene patiešām man palīdzēja. Viņa nekad neizturējās pret mani vērtējoši vai kritizējoši. Viņa palīdzēja man izdomāt, ko tālāk darīt, palīdzēja pieskatīt bērnus, kamēr kārtoju dažādas formalitātes un bija kopā ar mani, kad man vajadzēja. Viņai tas nenācās viegli. Bet viņas atbalsts bija tas, kam pateicoties es saņēmos aiziet no varmākas."

Der atcerēties, ka vardarbība ģimenē nav privāta lieta, bet tas ir noziegums. Tas nav mazāk svarīgi kā, piemēram, noziegums uz ielas. Līdzcilvēku klusēšana ir tā, kas palīdz varmākam turpināt ļaunprātīgo rīcību. Ja mēs nerunājam par to, mēs kļūstam par ļaundara sabiedroto un problēmas daļu. Ja jūties apjucis un neziņā, kā vari palīdzēt, ir iespēja zvanīt uz noziegumos cietušo atbalsta tālruni 116006 un saņemt informāciju un atbalstu.