VAKCĪNA

no dzīviem vai nonāvētiem mikroorganismiem (baktērijām, riketsijām, vīrusiem) vai to dzīvības norišu produktiem iegūts preparāts; cilvēka un dzīvnieka organismā tas ierosina imunitāti, kas saglabājas vairākus mēnešus vai pat gadus. Vakcīnu lieto galvenokārt infekciju slimību profilaksē, retāk ārstēšanā. Izšķir dzīvās, nedzīvās, ķīmiskās vakcīnas un mikroorganismu metabolītu vakcīnu (anatoksīnu vakcīna). Dzīvās vakcīnas iegūst no mikroorganismiem, kam samazināta virulence, tos audzējot uz noteikta sastāva barotnēm vai atkārtoti ievadot mazjutīgiem dzīvniekiem. Audzējot tuberkolozes mikobaktērijas uz glicerīna, žults un kartupeļu barotnes 38° temperatūrā, franču zinātnieki A. Kalmets un K. Gerēns 13 gados ieguvuši mazvirulentus tuberkolozes ierosinātājus (Bacillus Calmette-Guérin), kas slimību vairs neierosina, bet rada imunitāti. No tiem gatavo tuberkolozes aizsargpoti BCG. Baku vakcīnu iegūst, ievadot teļiem baku pūslīšu šķidrumu (tajā atrodas vīruss); šie pūslīši izveidojas uz teļu ādas pēc to inficēšanas ar baku vīrusu. Bez tam lieto poliomielīta (A. Sebina un H. Koprovska), brucelozes, tularēmijas, trakumsērgas, gripas, masalu, epidēmiskā parotīta u.c. dzīvās vakcīnas. Dzīvās vakcīnas rada aktīvu un ilgstošu imunitāti, tās vienkārši pagatavojamas (atkrīt mikroorganismu inaktivēšanas process) un vienkārši arī lietojamas.

Nedzīvās vakcīnas pagatavo no mikroorganismu suspensijām fizioloģiskajā šķīdumā. Mikroorganismus nonāvē karsējot (55-60°), apstarojot ar ultravioleto starojumu vai pievienojot baktericīdus (fenolu, formalīnu, mertiolātu u.c). Pie nedzīvajām vakcīnām pieder vēdertīfa, paratīfu, holeras, garā klepus, poliomielīta (Solka) vakcīnas. Lietojot nedzīvās vakcīnas, nepieciešams daudz vairāk preparāta, nekā vakcinējot ar dzīvajām vakcīnām, un iegūtā imunitāte ir īslaicīgāka (vakcinācija jāatkārto). Priekšrocības - nedzīvās vakcīnas arvien iespējams gatavot no apkārtnē cirkulējošiem celmiem, jo vakcinācija tikai tad pasargā no saslimšanas, ja vakcīnas celmu antigēnstruktūra ir līdzīga apkārtnē cirkulējošo ierosinātāju antigēnstruktūrai. Stafilokoku u.c. mikroorganismu ierosinātu lokālu infekciju ārstēšanai dažreiz lieto autovakcīnas. Tās gatavo no mikroorganismiem, kuri izolēti no paša slimnieka organisma un par kuriem ir pietiekami daudz pierādījumu, ka tie ir īstie slimības ierosinātāji.

Ķīmiskās vakcīnas satur baktēriju šūnu vai vīrusu niecīgu daļu - to, kura ierosina atbilstošo antivielu sintēzi. Baktēriju šūnu un vīrusu masas lielākā daļa rada nevis imunitāti, bet sensibilizāciju, un šis nevajadzīgais, nevēlamais balasts no ķīmiskās vakcīnas ir atdalīts. Ķīmisko vakcīnu lieto pret vēdertīfu, paratīfiem, holeru.

Mikroorganismu metabolītu vakcīnu iegūst, fizikāli un ķīmiski apstrādājot metabolītus (toksīnus) un padarot tos par nekaitīgiem imunogēniskiem preparātiem - anatoksīniem. Tādi ir difterijas, stingumkrampju, botulīna u.c. anatoksīni. Ja vakcīna ir tikai vienas sugas ierosinātājs (viens antigēns), tā ir monovakcīna. Lietderīgāk radīt imunitāti vienlaikus pret vairākiem bieži sastopamiem infekciju slimību ierosinātājiem. Šai nolūkā lieto asociētās (kombinētās) vakcīnas. Asociētajām vakcīnām ir tā priekšrocība, ka dažreiz viena sastāvdaļa pastiprina citu sastāvdaļu imunizējošo efektu; piem., garā klepus ierosinātāji pastiprina difterijas un stingumkrampju anatoksīna efektu. Ar vakcīnu radītās imunitātes stiprums un ilgums atkarīgs no ietilpstošo antigēnu darbības ilguma. Tādēļ, lai radītu spēcīgāku imunitāti, mēģina vakcīnā esošos ierosinātājus organismā aizkavēt. Šajā nolūkā ķīmiskajās un nedzīvajās vakcīnās antigēnus adsorbē, piem., pie alumīnija hidroksīda (adsorbētās jeb depo vakcīnas). Vakcīnu ievada ādā, zem ādas, muskulī, aerosola veidā elpošanas orgānos, pa muti gremošanas orgānos. Nedzīvās un ķīmiskās vakcīnas un anatoksīnus parasti ievada zem ādas, dzīvās - pa dažādiem ceļiem: poliomielīta vakcīnas - pa muti, gripas, rinovīrusu un adenovīrusu vakcīnas - aerosola veidā, BCG - ādā.