Uz mana šķīvja pavasarī – nezāles
Pavasarī vislabākais veids, kā uzņemt vitamīnus, ir uzņemt tos dabīgā veidā. Nevis no bundžiņām, pudelēm, bet ar zaļumiem. Agrāk domāju, nu, kā tas var būt, ka pavasara zaļumos esot desmitkārtīgi vairāk vērtīgu minerālvielu un vitamīnu nekā pat izslavētajos citronos, kas esot C vitamīna pilni, un pašmāju piemirstajās upenēs, kurās C vitamīna ir vairāk nekā citronos. Izrādās mūsu pašu nezālēs šī vitamīna ir vēl vairāk, nemaz nerunājot par citām vajadzīgām vielām. Un, ja iet runa tieši par nezālēm, tad tās vispār – daba piedāvā par velti – tik ņem, ne jādomā, vai varu atļauties, vai tas būs tā vērts...
Un te nu rodas jautājums, labi, par mani gan jau Jūs neviens nešaubieties, ka es uz šķīvja krāmēju zaļumus un ēdu, bet vai bērni man arī to visu ēd?
Es ticu, ka bērni mācās no vecākiem. No tā, ko viņi dara, nevis saka. Protams, ja viens no vecākiem ēd kaut ko, bet otrs ne, ir jau mazliet sarežģītāk, un mani bērni nezāles tādā veidā gluži kā es, neēd, t.i. – sakraujot uz šķīvja un ēdot kā salātus, noteikti daļēji arī tāpēc, ka tētis tā neēd. Bet ir tik daudz veidi, kā citiem ēdieniem pievienot mazdrusciņ zaļumu, kā mazu akcentu, kas iekļaujas kopējā garšā tik dabiski, ka nešķiet neiederīgi. Mazliet uz maizītēm, mazliet omletei pāri, un ja vēl mājās gatavotus burgerus gatavo – tur zaļumi visiem patiks! Tiem, kuriem garšo rukola, noteikti patiks arī pieneņu lapiņas. Salātlapu vietā uz šķīvja var likt virzu, gārsas vai jaunās koku lapiņas, sajauktas ar krējumu garšos tik labi, un neviens pat nenojautīs, ka ēd tā saucamās nezāles, ko lielākajā daļā gada mēs raujam ārā no dobēm. Tie būs salāti.
Rīdziniekiem, protams, nedaudz savādāk, ceļmalā augošās pienenes un nātres gluži neplūksi, bet, ja vien izbraucat kaut kur uz laukiem, ārpus pilsētas, papildiniet savu šķīvi ar nezālēm.
P.S. Starpcitu – nezāļu karalienes nātres un arī pienenes citās valstīs sēj un audzē īpaši salātiem. Iedomājieties? Bet pie mums tas viss ir pieejams dabā par velti.
