Utis, spalīši un blusas: Kā pasargāt no inficēšanās sevi un bērnus?

Bērni vasarā aktīvi pavada laiku, dzīvojoties pa smilšu kastēm vai pludmales smiltīm, dodoties uz lauku mājām, nometnēm, sabiedriskām vietām, tostarp zoodārziem. Esot kontaktā gan ar citiem bērniem, gan ar dzīvniekiem un kopumā ievērojami aktīvāk pavadot laiku svaigā gaisā, ir salīdzinoši lielāka iespēja iegūt parazītus, piemēram, utis, spalīšus vai blusas. Lai sevi un bērnus pasargātu no iespējamas inficēšanās ar parazītiem, "Euroaptieka" farmaceite Zane Melberga dalās padomos, kā no tiem izvairīties un ko iesākt, ja inficēšanās tomēr notikusi.

1. Utis un gnīdas

Ar utīm var inficēties ikviens neatkarīgi no dzimuma, vecuma un sociālās piederības. Uzskats, ka tās rodas no netīrības, ir maldīgs – ar tām var inficēties arī cilvēks, kurš ir īpaši tīrīgs. Visbiežāk ar utīm inficējas bērni vecumā no trim līdz 11 gadiem. Inficēšanās notiek saskarsmē ar citu bērnu galvām vai lietojot citu bērnu ķemmes, matu gumijas, cepures, dvieļus, uzlaikojot apģērbu veikalos vai pārvietojoties ar sabiedrisko transportu.

Utis un gnīdas jeb utu oliņas vislabāk pamanāmas matos tuvu galvas ādai, vietai, kur mati ir visbiezākie. Par to esamību liecina pastāvīga, spēcīga galvas un kakla mugurējās daļas nieze, kā dēļ var tikt traucēts miegs, jo tieši naktī utis barojas. Uz ādas aiz auss, deniņos un kakla mugurējā daļā no sakasījumiem var parādīties mazi, sarkani uztūkumi, ādas sacietējumi ar ūdeņainiem izdalījumiem. Lai pārliecinātos, vai matos ir utis, nepieciešams dienasgaismā rūpīgi izķemmēt matus pa matu šķipsnai, izmantojot ķemmi ar ciešākiem zariņiem. Savukārt, ja pie mata saknes ir redzami mazi, balti plankumi, ko ir grūti atdalīt, tad tās ir utu oliņas jeb gnīdas.

Ja bērnam konstatē utis, augsta iespēja, ka tās ir arī citiem ģimenes locekļiem, tostarp brāļiem un māsām, tāpēc par to esamību ieteicams pārliecināties visiem ģimenes locekļiem. Tāpat ir jābūt atbildīgiem un laikus jāinformē skolas vadība, lai apzinātu pārējo bērnu vecākus par utu gadījumiem klasē un varētu tos izskaust.

Lai atbrīvotos no matos esošām utīm, nepieciešams izmantot aptiekās pieejamos preparātus – šampūnus vai aerosolus, kuru sastāvā ir sastopama viela dimetikons jeb silikoneļļa. Lai atbrīvotos no matos esošām beigtām utīm un gnīdām, mati jāķemmē ar speciālu sīkzobainu utu ķemmi divreiz dienā (no rīta un vakarā), kamēr konstatē, ka nav ne utu, ne gnīdu. Tad turpina ķemmēt katru otro dienu vismaz nedēļas garumā, kamēr tās ir izskaustas un gūta pārliecība, ka nav izšķīlušās jaunas utis.

Papildus tam, lai iznīcinātu utis un gnīdas, kas izbirušas no matiem, apģērbs un gultas veļa jāmazgā veļas mašīnā vismaz 60°C temperatūrā, taču virsdrēbes jānodod ķīmiskajā tīrītavā vai jātur noslēgtā plastmasas maisā vismaz divas nedēļas. Dzīvojamās telpas, tostarp gultas un dīvānus nepieciešams rūpīgi iztīrīt ar putekļsūcēju.

2. Spalīši

Spalīši ir cilvēka zarnu trakta parazīti, kas biežāk sastopami bērniem, inficējoties no cita cilvēka vai neievērojot higiēnas normas. Lai arī šajā laikā arvien lielāka rūpība tiek pievērsta roku regulārai mazgāšanai un dezinfekcijai, inficēšanās var notikt caur mājdzīvniekiem, pārtiku – nemazgātiem augļiem un dārzeņiem, kā arī sadzīves kontaktu ceļā, piemēram, ar rotaļlietām. Ģimenēm, kurām ir mājdzīvnieki, katram ģimenes loceklim, vienu reizi gadā nepieciešams dzert prettārpu zāles, kas pieejamas gan kā recepšu, gan kā bezrecepšu medikaments, iepriekš konsultējoties ar ārstu vai farmaceitu.

Biežākais simptoms, kas traucē spalīšu slimniekus, ir nieze anālajā apvidū, pārsvarā naktīs, kur spalīši iznāk tūpļa krokā dēt oliņas. Bērniem kasoties, spalīšu oliņas var nonākt aiz nagiem un uz rokām, tādējādi iespējama arī citu cilvēku inficēšana. Ja inficēšanās ar spalīšiem ir jau ilgāku laiku, tad iespējamas arī sāpes vēderā, slikta apetīte, bezmiegs, zobu griešana naktīs.

Spalīšu ārstēšanā svarīgi pievērst pastiprinātu uzmanību dažādu higiēnas pasākumu ievērošanai. Lai iznīdētu spalīšus bērna organismā, nepieciešams vērsties pie ģimenes ārsta, lai veiktu analīzes un izrakstītu piemērotākos medikamentus. Pēc ārstēšanas kursa beigšanas, analīzes jānodod atkārtoti.

3. Blusas

Blusas ir viens no lielākajiem biediem mājokļos, jo sīkos asinssūcējus ir ne tikai grūti pamanīt, bet arī grūti apkarot. Blusas var pārnēsāt dažādas slimības, kā arī izraisīt alerģisku reakciju – ne velti tām ir slikta slava. Blusu attīstībai nepieciešamas organiskās vielas, kuru avots var būt atmirusī āda, mikroskopiskās sēnes, spalvas un ēdiena atliekas. Ja mājoklī ir dzīvnieks, tad to guļvietas un mīkstās mēbeles, uz kurām dzīvnieks uzturas mājā, regulāri nepieciešams tīrīt un kopt. Svarīgi parūpēties arī par mājdzīvnieka kažoku, to regulāri ķemmējot. Ņemot vērā to, ka ķemmējot no tā var izkrist blusu oliņas un kāpuri, to ieteicams darīt ārā. Lai preventīvi izvairītos no blusu parādīšanās mājoklī, vismaz reizi nedēļā ieteicams mājokli izsūkt ar putekļu sūcēju un nodrošināt grīdu mazgāšanu.

Ja tomēr bērnu ir sakodušas blusas, visticamāk, ka bērns reaģēs uz niezi un kasīs blusas kodumu, tādējādi radot citu infekcijas risku, kā dēļ blusas koduma pumpas var palikt vēl lielākas. Izmantojot aptiekās nopērkamus dezinficējošus šķidrumus, iespējams novērst kairinājumu un mazināt niezi. Savukārt, ja insektu sakostās vietas jau ir sakasītas līdz asinīm, uz tām var uzsmērēt pantenolu saturošu krēmu, ko iespējams iegādāties aptiekās. Niezes mazināšanai, iepriekš konsultējoties ar farmaceitu, ieteicams izvēlēties speciālus gēlus vai tabletes iekšķīgai lietošanai pret alerģiju, pietūkumu un niezi.