Tētis atļauj, bet mamma - nē. Kā vecākiem rast kompromisu?

Bērnu audzināšana var būt grūts darbs, jo vecākiem jāatrod laiks un spēks, lai vienotos par bērnu audzināšanas jautājumiem. Tas ir svarīgi, lai bērniem radītu stabilu, drošu un paredzamu vidi, kurā augt un attīstīties. Par to, cik nozīmīgi ir vecākiem vienoties par bērnu audzināšanas principiem, stāta "Rimi Bērniem" eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Viens no bērnu audzināšanas stūrakmeņiem ir ikdienas sadzīves noteikumi, kas bērna dzīvi padara stabilu, drošu un paredzamu. Un tieši noteikumi, kas būtu jāievēro bērnam, mēdz būt par strīdu iemeslu vecāku, dažkārt arī vecāku un vecvecāku starpā. Skaidrībai un vienotībai mammas un tēta izvirzītajos noteikumos vispirms jāizpaužas trijos būtiskos jautājumos – drīkst, nedrīkst un jādara. Nav ieteicamas situācijas, kad vienkāršos, ikdienišķos jautājumos nav konsekvences, piemēram, vienu dienu var doties gulēt ar netīrītiem zobiem, citā reizē zobu higiēnas ievērošana tiek panākta ar lielu traci. Ja ir vienošanās, ka savas mantas katru vakaru bērns saliek atvilktnē, tad tas tiešām notiek katru vakaru. Noteikumi mazina stresu un padara bērna dzīvi harmoniskāku, jo viņš zina, kā uzvesties un kas kurā situācijā no viņa tiek gaidīts. Ideālā variantā līdzīgs princips tiek ievērots arī šķirtās ģimenēs.

Noteikumu ieviešanas pamatprincipi

Pirms vecāki izvirza kādas prasības pret savu bērnu, pašiem savā starpā ir jāvienojas, kādu atmosfēru mājās vēlas nodrošināt savai atvasei. Līdz ar to kļūs skaidrs, ka ir konsekventi jāpieturas pie savstarpējām norunām. Bērnam ir jāredz, ka tētis un mamma un, ja vajadzīgs, arī vecvecāki, darbojas kā viena komanda. Jāatceras, ka noteikumi ikvienā attiecību modelī uzlabo sadarbību. Noteikumi ir kaut kas tāds, kas darbojas ilglaicīgi (vismaz 6 mēnešus). Ja tie mainās bieži un haotiski, tie patiesībā nav noteikumi. Ja noteikumi tiek mainīti, droši var informēt bērnu, ka tie ir pārskatīti, un tagad jaunā kārtība būs citādāka. Ja bērns ir sākumskolas vecumā, atsevišķu jautājumu izlemšanā viņš var piedalīties, taču jāņem vērā, ka vecākiem ir pēdējais vārds.

Arī tajās situācijās, kad viens vecāks nepiekrīt otra teiktajam, nekad to nenoliedz, neapstrīd un neļauj pretējo bērna klātbūtnē. Protams, bērns drīkst redzēt, ka vecākiem domas atšķiras, bet tas ir pie nosacījuma, ja pieaugušie māk pieklājīgi diskutēt un nonākt pie kopsaucēja. Vēl variants – vecāki kāda jautājuma izlemšanu atliek uz vēlāku laiku, bērnam sakot – mēs ar mammu/tēti neesam izlēmuši, vai tu drīkstēsi darīt kādu lietu, mēs par to aprunāsimies un vēlāk tev pateiksim, ko esam norunājuši. Nav nekas nosodāms, ja vecāki bērnam noslēgumā pasaka – tu tikko dzirdēji, ka mēs nebijām vienisprātis, kā šādā situācijā būtu pareizāk, bet mēs apspriedāmies un nolēmām, ka būs tā.

Noteikumu izvirzīšanā svarīgi šādi trīs principi:

1. Skaidri formulētas prasības, ko mēs no bērna gribam, atceroties, ka bērns šajā vecumposmā domā konkrēti, tas nozīmē, ka bērns operē ar jēdzieniem, kas saglabājuši zināmu priekšmetīgu uzskatāmību. Piemērs: Bērns labāk sapratīs, ja pateiksiet, ka viņa ikvakara pienākums būs salikt klučus un mašīnas rotaļlietu plauktos, nevis sacīt, ka bērnam ik vakaru būs jāsakārto sava istaba.

2. Ievērota konsekvence izvirzītajās prasībās. Ja ir ieviests noteikums, ka pēc ienākšanas no āra bērns savas virsdrēbes un āra apavus noliek vietā un pēc tam nomazgā rokas, tad tas tiešām ir jādara katru reizi.

3. No bērna tiek prasīts tikai tas, ko viņš spēj izpildīt ar normālu darbu. Mēdz būt situācijas, kad viens no vecākiem uzskata, ka bērnam konkrētajā vecumā kādas lietas jau jādara, bet otrs vecāks uzskata, ka bērns ir par jaunu. Šādās situācijās viegli var palīdzēt specializētā literatūra vai speciālista konsultācija.

Vienoti noteikumi arī divās mājās

Jautājums, kā vienoties par konsekventiem audzināšanas principiem šķirtās ģimenēs, ir sarežģīts. Ideāls risinājums - šķirtu ģimeņu bērniem noteikumi ir vienādi abās mājās, piemēram, abās iet gulēt noteiktā laikā, neēd neveselīgu pārtiku, nenašķojas starp ēdienreizēm. Te ir runa arī par elementārām prasībām - sasveicināšanos, ienākot telpā, pieklājīgu uzvedību pie galda, nekaušanos un neapsaukāšanos. Tādā veidā bērns veselīgā nozīmē visās savas dzīves telpās tiks ielikts noteiktos rāmjos, līdz ar to viņa uzvedība noteikti būs salīdzinoši laba, jo viņš redzēs, ka visās sistēmās ir vienādas prasības.

Nereti bērniem no šķirtām ģimenēm visgrūtāk ir pirmajā gadā pēc vecāku attiecību izjukšanas, jo šajā periodā ļoti asas ir vecāku savstarpējās cīņas par varu, ietekmi un nozīmi bērna dzīvē. Un dažkārt ļoti "palīdz" arī bērnu vecvecāki, īpaši vecmāmiņas, apgalvojot, ka zina, kas bērnam būs labāk. Ideāli, ja šādā situācijā arī vecmāmiņas tiktu iesaistītas sapulcē par noteikumu apspriešanu un ieviešanu. Taču dzīvē, diemžēl, tā notiek reti.

Ja vecāki nespēj vienoties par noteikumiem un ievērot prasībās konsekvenci, visbiežāk jārēķinās ar sekām:

• bērns var iemācīties manipulēt;

• var nostiprināsies "labā un sliktā policista" loma ģimenē;

• var parādīties nevēlama bērna uzvedība - agresivitāte, nesavaldīgums, nervozitāte, sekmju pasliktināšanās, arī melošana.

Šādās situācijās ļoti bieži tiek bojātas ne tikai vecāku un bērnu attiecības, bet arī attiecības starp vecākiem. Vēl būtiski – vecāki nedrīkstēt ieviest noteikumus, kurus pat neplāno ievērot vai kontrolēt. Vai arī tādus noteikumus, kuru izpildi nevar panākt. Ja ir situācija, kurā kāds no vecākiem nav ievērojis konsekvenci noteikumu īstenošanā, pareizākais ceļš ir atzīt savas kļūdas - es kļūdījos, nenoskaidroju līdz galam, nepajautāju otram vecākam.