TENDOVAGINĪTS
cīpslas maksts iekaisums. Tendovaginīts var būt akūts un hronisks. Tas rodas galvenokārt apakšdelma un pēdas apvidū. Cēlonis bieži vien ir ilgstoša traumējošu faktoru iedarbība, piem., ja izdara pārmērīgi biežas, straujas un vienveidīgas kustības vai ja ir fiziska pārslodze; tendovaginīts var būt arodslimība mašīnrakstītājām; pēdas apvidū tas var rasties pēc ilgstošas staigāšanas. Tendovaginīts var izraisīt arī infekciju slimības - bruceloze, reimatisms, tuberkoloze.
Pēc cīpslas maksts ievainojuma var izveidoties strutains tendovaginīts, visbiežāk plaukstas apvidū. Tendovaginītam raksturīgas sāpes, pietūkums, kustību traucējumi, paaugstināta t°. Iekaisumam mazinoties, uz cīpslas maksts iekšējās virsmas dažkārt var rasties nelīdzenumi, kas traucē cīpslas slīdēšanu; izdarot kustības, dzirdama un jūtama krakšķēšana (krepitējošais tendovaginīts). Dažreiz cīpslas maksts siena sabiezinās un cīpslas maksts sašaurinās (stenozējošais tendovaginīts); biežāk tas novērojams īkšķa apvidū.
Ārstēšana. Ja tendovaginītu radījusi pārpūle - miers, cieša nosaitēšana, siltuma procedūras, pretsāpju līdzekļi. Ārīgi lieto amonija linimentu, salinimentu, stipru sāpju gadījumā izdara novokaīna blokādi. Ja tendovaginīta cēlonis ir infekcija, ārstē pamatslimību. Strutainu tendovaginītsu ārstē ķirurģiski.
Profilakse. Jāizvairās no locītavu pārpūles, kuru var radīt vienveidīgas, straujas kustības, īpaši bez pakāpeniskas pierašanas. Sporta veidos, kur iespējama īslaicīga pārslodze, piem., svarcelšanā, nosaitē locītavu starp apakšdelmu un plaukstu, kā arī pēdas locītavu.
