STOSTĪŠANĀS
runas traucējums, kura cēlonis ir runas aparāta (elpošanas, balsenes, lūpu, mēles muskuļu) krampji. Runas aparātā organisku bojājumu nav, traucējumi ir funkcionāli. Stostīšanās brīžiem var pastiprināties vai samazināties; parasti tā pāriet cilvēkam vienatnē, bet atjaunojas un pastiprinās satraukumā vai tad, ja izrunai tiek pievērsts vairāk uzmanības. Stostīšanās biežāk sastopama bērniem 2-5 gadu vecumā, parasti zēniem; pasliktināšanās var sākties skolas vecumā, kad jaunā situācijā runai tiek izvirzītas lielākas prasības. Viens no stostīšanās pastiprināšanās cēloņiem ir klasesbiedru nepareiza attieksme. Skolas vecuma bērniem reizē ar stostīšanos nereti rodas nervozitāte, bailes runāt, bērni kļūst viegli satraucami, nomākti, rodas mazvērtības apziņa. Stipra stostīšanās apgrūtina iekļaušanos kolektīvā. Reizēm pievienojas arī ēstgribas un miega traucējumi. Vecākiem bērniem stostīšanās gadījumi samazinās, un pieaugušajiem tā novērojama diezgan reti.
Stostīšanās var rasties ārējo apstākļu ietekmē (pēc galvas traumas, retāk - pēc pārciestām infekcijas slimībām). Reizēm stostīšanās ir citu cilvēku runas defektu atdarināšana. Biežāk stostās bērni, kas šļupst un kam ir vāja nervu sistēma. Tomēr parasti stostīšanās ir viena no neirozes izpausmēm un rodas pēc psihotraumējošiem pārdzīvojumiem. Cēlonis var būt kā pēkšņa psihotrauma (sabīšanās, spalga skaņa, sevišķi jūtīgiem bērniem - sods, atšķirtība no vecākiem), tā arī ilgstoša atrašanās psihotraumējošā situācijā (bērna pastāvīga iebiedēšana, rupja attieksme, šausminoša satura pasakas un sarunas). Sevišķi jūtīgi bērni ir tad, kad tikko sāk runāt.
Ārstēšana ilgstoša. Bērnam jāsamazina runas slodze, jānovērš uztraukumi. Ja panākumu nav, jākonsultējas ar psihiatru, neiropatologu vai logopēdu. Jāievēro, ka vecāku vai apkārtējo cilvēku nepareiza izturēšanās var stostīšanos arī pastiprināt (nevietā izvirzītas un neizpildāmas prasības "runāt labāk", sodi, pārāk lielas uzmanības pievēršana izrunas defektam, izsmiešana). Ar bērnu, kas stostās, jārunā lēni, skaidri, precīzi izrunājot vārdus. Mazākiem bērniem ieteicamas atbilstošas rotaļas, vecākiem bērniem - sarunas lēnā tempā, kā arī speciāli vingrinājumi, kas izpildāmi logopēda vadībā. Visbiežāk ārstēšana ir kompleksa (nomierinoša, vispārspēcinoša terapija, psihoterapija). Profilakse. Jānovērš apstākļi, kas nervu sistēmai un runas aparātam var radīt pārmērīgu slodzi.
