"Puķes Aldžernonam" Daniels Kīzs
Puķes Aldžernonam. Iesaku izlasīt.
Zvaigzne ABC nesen laidusi klajā Daniela Kīza grāmatu "Puķes Aldžernonam". Redz kā ar tām grāmatām ir, citi darbi tiek tulkoti tiklīdz tie iznāk oriģinālvalodā, bet citi... ir jāpaiet vairāk kā piecdesmit gadiem, lai tas notiktu (par gadsimtiem nerunāsim...). Iespējams daži šo grāmatu bija pamanījuši pirms tam, jo kā ne kā tā ir saņēmusi prestižas balvas, bet manā redzeslokā tā nonāca tikai tagad, līdz ar tulkojumu, tikpat kā 54 gadus pēc tās izdošanas oriģinālvalodā.
Diezgan smags stāsts, kuru grāmatplauktā varētu nolikt blakus Emmas Donohjū "Istabai", un kurš nopietni liek pārdomāt gan to, kādā pasaulē mēs dzīvojam, gan to, cik ļoti svarīga ir bērnība, jo tā tiešā vai netiešā veidā visu dzīvi ietekmēs mūsu izvēles un rīcību, bet jo īpaši saskarsmi ar citiem cilvēkiem. Cik liela nozīme ir izglītībai un vai tā mūs padara par cilvēkiem?
"Puķes Aldžernonam" ir stāsts par Čārliju, kurš ir.. atpalicis. Grāmatā brīžiem par viņam līdzīgajiem lieto vārdu ‘kretīns’, bet man kaut kā neveras mute to teikt. Čārlija IQ ir ļoti zems, viņš ir ļoti vientiesīgs un daudz ko nesaprot, toties, ja viņš redz smaidu, viņš arī smaida un viņš tic labajam. Lai arī dzīve viņu nav lutinājusi, jo viņa mamma nespēja ar to samierināties, ka bērns nav tāds kā visi citi, un viņš tika aizsūtīts prom, tomēr savā pasaulē viņš bija laimīgs.
Un tad nāk piedalīšanās eksperimentā, kurš ir bijis veiksmīgs izmēģinājumā ar peli Aldžernonu, un kura rezultātā viņa IQ pieaug. Neticami ātrā laikā viņš kļūst gudrs, iemācās neskaitāmas valodas, saprot neskaitāmas teorijas, labāk nekā jebkurš cits zinātnieks ar gadu desmitu stāžu.. Bet vai zināšanas cilvēku padara laimīgu? Un vai cilvēks ir tik vienkārša būtne, ka IQ paaugstināšana ceļ dzīves kvalitāti? Ir taču vēl tā mistiskā daļa... cilvēka emocionālā pasaule, kuru veido tik neskaitāmi neredzami tīkli, kuros kā muša esi ieķēries un ārā ar gudrību nekļūsi, jo šo gudrību jau nekur nemāca. Tā var nākt vienīgi no iekšienes, no sirds...
Kad Aldžernons sāk regresēt, un Čārlijs saprot, ka tāds pats liktenis piemeklēs arī viņu... Cik viegli ir to pieņemt? Platona citāts te ir tieši laikā – "tie, kas sēž alā, par viņu teiks, ka viņš uzkāpis augšā un atgriezies neredzīgs."
Grāmata šķiet radīta ar mērķi uzsvērt – ka mēs visi esam cilvēki, cilvēki kuri jūt un domā, vienalga kāds būtu mūsu IQ līmenis. Un vēl tā rada lielāku cieņu pret tiem cilvēkiem, kas savu dzīvi ziedo, lai strādātu un padarītu gaišāku ikdienu tiem, kuri paši par sevi parūpēties nespēj. Un trešā lieta – mums nav tiesību mērīt citu laimi pēc savas mērauklas. Arī šie cilvēki dzīvo savu dzīvi, viņiem ir savi prieki, un tie ir tikpat vērtīgi kā tavējie. Labāk paklusē, ja gribi teikt, ka tā nav pienācīga cilvēka dzīve. Katram mums ir savējā.
Tagad, kad tuvojas Ziemassvētki, un tik daudz dažādu labdarības akciju aicina ziedot, nestāvi malā. Kā tas aktieris reklāmā – 1 Ls tas nav daudz, bet kopā saliekot, ja iesaistīsies ikviens... tad jau var kaut kas sanākt. Nekad nevarēsi palīdzēt visiem, un arī to no tevis neviens neprasa. Bet nestāvi malā. Arī jūra sastāv no pilieniem.
