PARKINSONISMS
muskuļu stīvums, kustību ierobežojums, palēnināšanās un trīce, kas rodas sakarā ar galvas smadzeņu bojājumu. Parkinsonismam ir pazīmju komplekss, kas līdzīgs t.s. Parkinsona slimībai jeb trīcošajai paralīzei, kuru pirmais 1817. gadā aprakstījis angļu ārsts Dž. Parkinsons un kura parasti rodas cilvēkiem pusmūžā un noris hroniski sakarā ar distrofisku procesu galvas smadzenēs. Parkinsonisms saistīts ar zemgarozas kodolu, smadzeņu stumbra un pusložu garozas bojājumiem. Cēlonis visbiežāk ir aterosklerozes un hipertoniskās slimības radīti asinsrites traucējumi smadzenēs, encefalīts, akūta un hroniska saindēšanās, galvas trauma.
Parkinsonisms var būt vienpusējs vai abpusējs. Rodas muskuļu stīvums, to tonuss paaugstinās. Slimniekam mainās stāja, jo locekļi un ķermenis ir saliekts. Raksturīgs ir sastingums, gausums, kustību un mīmikas ierobežojums, lēna, monotona runa. Slimnieks iet sīkiem, šļūcošiem soļiem, turot stīvi rokas, tās nevicinot. Bieži var būt ritmiska locekļu un galvas trīce, kas pastiprinās mierā un mazinās, ja izdara kustības. Ārstē pamatslimību. Bez tam ir ieteikti daudzi muskuļu stīvuma un trīces mazināšanas līdzekļi, kas jālieto individuālās devās ilgstoši ārsta uzraudzībā. Dažreiz ārstē arī ķirurģiski.
