Par kontracepciju – no senatnes līdz mūsdienām : 1851.gads - 1895.gads
Turpinām trijos iepriekšējos 36,6 °C numuros sākto publikāciju par cilvēces centieniem dzimstības ierobežošanā.
1851. gads - Ernsta Šēringa Zaļā aptieka
Farmaceits Ernsts Šērings (Ernst Schering) 1851. gadā Berlīnē atvēra Zaļo aptieku, no kuras vēlāk izveidojās Schering vispasaules korporācija.
Ernsta Šēringa Zaļā aptieka strauji kļuva slavena ar augstas kvalitātes medicīnas produkciju. Uzplaukstot dažādām industrijas nozarēm, Šērings līdztekus zālēm drīz sāka ražot ķīmiskās vielas parfimērijas, tekstila, signālraķešu, ziepju un ādas apstrādes rūpniecībai.
Paplašinoties aptiekas laboratorijas ražošanas spējām, 1855. gadā tika atvērta rūpnīca, kuru 1871. gadā pārveidoja par sabiedrību ar ierobežotu atbildību Chemische Fabrik auf Actien (agrāk E. Schering), kas vēlāk kļuva par Schering korporāciju.
1875. gads - Apaugļošanās noslēpums atklāts
Simtiem gadu par apaugļošanās norisi tika izteikti tikai minējumi. Uzskatīja, ka jaunas dzīvības radīšanā vienīgā loma ir vīrieša sēklas šķidrumam.
Sievietes olšūnas esamība pirmo reizi tika dokumentēta 19. gadsimta pirmajā pusē, liberālisma laikmetā.
1875. gadā vācu biologs Oskars Vilhelms Augusts Hertvigs (Oskar Wilhelm August Hertwig), pētot jūras ežu vairošanos, pirmais novēroja apaugļošanās procesu, spermatozoīdam iekļūstot olšūnā. Viņš atklāja, ka apaugļošanās noris, apvienojoties spermatozoīda un olšūnas kodoliem.
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālistes Ievas Lībietes komentārs
bija novērojis un aprakstījis spermatozoīdu, baltvācu dabaszinātnieks un embrioloģijas pamatlicējs Karls Ernsts fon Bērs pirmo reizi aprakstīja sievietes olšūnu un apaugļotas olšūnas dalīšanos.
1880. gads - Gumijas diafragmas
Gumijas vulkanizācija, kas padarīja to īpaši izturīgu, 1880. gadā deva iespēju radīt gumijas diafragmu. Termins diafragma ir grieķu cilmes un nozīmē atdalošu sienu vai barjeru. Diafragmas dēvē arī par pesārijiem, kas cēlies no latīņu pessare – iekļūt.
Diafragma ir plāna kupolveida membrāna, ko ievieto makstī tā, lai tā pārklātu dzemdes kaklu. Noslēdzot ieeju dzemdē, diafragma neļauj spermatozoīdiem piekļūt olšūnai.
Mūsdienās diafragmas gatavo no gumijas vai citiem materiāliem un pielāgo konkrētai sievietei. Lai palielinātu šīs metodes drošumu, diafragmu ieteicams izmantot apvienojumā ar ķīmiskiem spermicīdiem.
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālistes Ievas Lībietes komentārs
Pirms gumijas diafragmas ieviešanas lietoja tā sauktos bloka pesārijus – no koka grebtus kvadrātveida klucīšus ar noapaļotām malām. Īpaši iecienīts šis sadomazohistiskais priekšmets esot bijis viktoriāņu vidū. 20. gadsimta sākumā tas tomēr tika atzīts par moku rīku.
1881. gads - Pirmā sievietes sterilizācija
Pirmo reģistrēto sievietes sterilizāciju 1881. gadā Ziemeļamerikā veica Lundgrēns (Lundgren). Procedūras laikā 2,5 centimetru attālumā no dzemdes tika pārgriezti olvadi, kurus pēc tam aizšuva ar zīda diegu. Tādējādi tika nosprostots olšūnas dabīgais ceļš no olnīcas līdz dzemdei.
Mūsdienās vairumā sterilizācijas operāciju olvadus piededzina (termokoagulācijas metode) vai uzliek tiem skavas.
Atjaunot auglību pēc ķirurģiskas sterilizācijas ir grūti, tāpēc rūpīgi jāapsver šīs procedūras izvēle.
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālistes Ievas Lībietes komentārs
ASV 19. gadsimta otrajā pusē valdīja viktoriāņu laika tikumi un uzskati, kas iecietīgi izturējās pret vīrieša neizvēlīgumu dzimumattiecībās, bet starp sievietēm popularizēja seksuālo dziņu savaldīšanu un pat apspiešanu. Par spīti apgalvojumam, ka sievietes seksualitātei ir jākalpo tikai pēcnācēju radīšanai, nevis baudas gūšanai, kontracepciju plaši izmantoja visu sociālo slāņu iedzīvotāji. Augstākstāvošie lietoja tādus dārgus izsargāšanās līdzekļus kā prezervatīvus, spermicīdus un no Eiropas nelegāli ievestās diafragmas vai dzemdes kakla uzmavas. Nabadzīgākajiem vienīgās pieejamās metodes bija pārtrauktais dzimumakts vai dabiskā ģimenes plānošana, kas nepilnīgās menstruālā cikla izpratnes dēļ bieži noveda pie negribētas grūtniecības. 1873. gadā pieņemtais Komstokas akts paredzēja ieviest likumus pret prostitūciju, piedauzību, izvirtību. Ārpus likuma tika izsludināta arī piedauzīgu materiālu pārsūtīšana pa pastu, kas noveda pie kontraceptīvo līdzekļu konfiskācijas. Tādēļ 1881. gadā veiktā sievietes sterilizācija šķita kā lieliska un efektīva kontracepcijas metode īpaši nabadzīgo sieviešu vidū. Diemžēl tā kļuva arī par nacisma propagandētās idejas – eigēnikas – vienu no galvenajiem ieročiem.
1891. gads - Vīrišķie hormoni un muskuļu attīstība
Sēkliniekos esošo vīrišķo dzimumhormonu ietekmi uz olbaltumvielu veidošanos (anaboliskiem proteīniem) 20. gadsimta sākumā vēlreiz pierādīja fiziologs un ķirurgs Sergejs Voronovs. Viņš pārstādīja pērtiķa sēkliniekus vājiem veciem vīriem. Vīriešiem atjaunojās muskuļu masa un spēks. Laikā no 1920. līdz 1940. gadam zinātnieka vadībā notika vairāk nekā 2000 šādu operāciju.
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālistes Ievas Lībietes komentārs
Voronovu daļēji var uzskatīt par hormonaizvietojošās terapijas idejas aizsācēju.
Tomēr jādomā, ka sākotnējie Sergeja Voronova panākumi ar sēklinieku pārstādīšanu saistāmi tikai un vienīgi ar placebo efektu, jo transplantētajiem dzīvnieka audiem nebija ne vismazāko izredžu sadzīvot ar cilvēka organismu. Pārstādītie sēklinieki visticamāk tika atgrūsti, savā vietā atstājot rētaudus, kas simulēja transplantātu saglabāšanos. Ar Sergeja Voronova eksperimentiem saistāma arī viena
no daudzajām alternatīvajām HIV/AIDS izcelšanās teorijām.
1895. gads - Rendela supozitoriji "Sievas draugs"
19. gadsimta beigās sievietes izsargāšanās nolūkā sāka izmantot spermicīdu šķīdumus – pirms un pēc dzimumakta skaloja maksti ar ziepjūdeni, etiķi un vairākām citām ķīmiskām vielām, gatavoja maisījumus no hinīna un kakao sviesta.
Īpaši populāri bija britu ķīmiķa un aptiekas īpašnieka V. Dž. Rendela hinīna supozitoriji, kurus viņš Anglijā sāka ražot un izplatīja nabadzīgām daudzbērnu sievietēm. Pieprasījums pieauga tik strauji, ka Rendels savu turpmāko dzīvi veltīja supozitoriju ražošanai.
P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciālistes Ievas Lībietes komentārs
Saraksts ar līdzekļiem, ko sievietes izsargāšanās nolūkos ir ievietojušas sev vagīnā un ar ko pēc dzimumakta skalojušās, ir gandrīz bezgalīgs. Pārsteidzoši, bet pat mūsdienās gadās pāri, kas tic maksts skalošanai ar etiķi vai kokakolu kā efektīvam pretapaugļošanās līdzeklim.
Līdz 20. gadsimtam hinīns – alkaloīds, ko iegūst no hinīnkoka mizas – bija vienīgais zināmais un efektīvais spermicīds. Anglijā šī kontracepcijas metode ar salīdzinoši labiem rezultātiem tika lietota līdz pat Otrajam pasaules karam.