Par kontracepciju – no senatnes līdz mūsdienām : 1500.gads – 1850.gads
Turpinām divos iepriekšējos 36,6 °C numuros sākto publikāciju par cilvēces centieniem dzimstības ierobežošanā.
Piemēram, kumeļpēdu (Asarum europeaum) ieteica izmantot aborta izraisīšanai, zīda magoni (Papaver rhoeas) un plankumaino ārona nūju (Arum maculatum) – pret sieviešu vainām, bet mežvīteņu aristolohiju (Aristolochia clematitis) – dzemdību ierosināšanai un menstruālo sāpju mazināšanai.
Boks uzskatīja, ka tīruma zilausis (Consolida regalis) novērš grūtniecības iestāšanos un baltās lilijas saknes (Radix Nymphaeae albae) mazina dzimumtieksmi, tātad palīdz saglabāt nevainību.
Pieminēta arī kazaku paegļa (Juniperus sabina) eļļa, kas paredzēta menstruāciju atjaunošanai. Zināšanas par sievietes anatomiju un augļa attīstību dzemdē tolaik bija diezgan vājas, tāpēc menstruāciju neesamību uzskatīja drīzāk par asinsteces apstāšanos nekā par pārliecinošu grūtniecības iestāšanās pazīmi. Tādēļ eļļas lietošana izraisīja abortus.
1564. gads - Aizsardzība ar auduma prezervatīviem
Tika ieteikts apvalku pirms lietošanas iemērkt izšķīdinātos minerālsāļos, piemēram, dzīvsudraba sālī un ogļu pelnos. Tagad mēs zinām, ka šāds apvalks reāli nepasargāja no infekcijas, bet drīzāk gan kairināja vai traumēja gļotādu, vēl vairāk palielinot iespēju inficēties.
Fallopiuss atklāja arī olvadus, kas nosaukti viņa vārdā.
1677. gads - Mikroskopā atklāts spermatozoīds
Holandiešu dabas pētnieku Antoniju van Lēvenhuku mēdz dēvēt par mikroskopa izgudrotāju. 17. gadsimta septiņdesmitajos gados ar tā palīdzību viņš atklāja vienšūņus un baktērijas. Bet 1677. gadā Lēvenhuks spermā ieraudzīja spermatozoīdus. Tas bija nozīmīgs solis cilvēka vairošanās procesa izpratnē. Pirms tam pastāvēja visai miglains priekšstats par sēklas šķidruma nozīmi apaugļošanās norisē.
Tā kā olšūna vēl nebija atklāta, sievieti aizvien vēl uzskatīja par sava veida inkubatoru, bet vīrieti – kā vienīgo jaunas dzīvības nesēju.
Lēvenhuks bija arī pirmais, kas aprakstīja nerva šķiedru šķērsgriezumā, bet 1682. gadā atklāja eritrocītus.
1700. gads - Kazanova un prezervatīvi
Pirmie efektīvie prezervatīvi no dzīvnieku, piemēram, teļu, aitu vai kazu, zarnām tika izgatavoti 18. gadsimtā. Tos dēvēja par angļu mētelīšiem. Kazanova tos lietoja, lai sevi pasargātu no biedējošā sifilisa.
Mūsdienās prezervatīvus parasti gatavo no lateksa. Šis dabīgais līdzeklis mēdz izraisīt alerģiskas reakcijas, tāpēc pēdējos gados tiek piedāvāti arī poliuretāna prezervatīvi. Lai gan pastāv drošāki līdzekļi, piemēram, hormonālā kontracepcija, prezervatīviem joprojām ir liela nozīme aizsardzībā pret seksuāli transmisīvām slimībām.
1848. gads - Hormonu pētījumi, izmantojot gaiļus
Pirmās norādes par hormonu pastāvēšanu tika gūtas 1848. gadā veiktajos eksperimentos ar dzīvniekiem.
Vācu fiziologs Arnolds Ādolfs Bertolds konstatēja, ka pēc kastrēšanas vīrišķā dzimuma cāļi vairs nedzied, to sekstes saraujas un kļūst bālākas. Kad dzimumorgānus pieoperēja atpakaļ, atklājās, ka šīs pārmaiņas daļēji izzūd. Bertolds secināja, ka sēklinieki acīmredzot izdala vielu, kas ar asinīm izplatās pa visu organismu. 1930. gadā noskaidrojās, ka šī viela ir vīrišķais dzimumhormons testosterons. Tādēļ Bertoldu uzskata par endokrinoloģijas, hormonu mācības, tēvu.
1850. gads - Izgudrots gumijas prezervatīvs
1843. gadā amerikāņu ķīmiķis Čarlzs Gudjērs izgudroja revolucionāru procesu – gumijas vulkanizāciju, kurā no gumijas tiek atdalīts sērs un tā tiek sildīta, lai palielinātu izturību. Šādi apstrādāta gumija ir noturīga pret ūdeni, temperatūras svārstībām un neplīst.
Vulkanizācija ļāva masveidā ražot plānus, izturīgus un salīdzinoši lētus lateksa prezervatīvus. Lai gan bija zināms, ka prezervatīvi var novērst grūtniecības iestāšanos, tos galvenokārt izmantoja aizsardzībai pret gonoreju un sifilisu.
Tolaik likums aizliedza popularizēt kontracepciju. Tādēļ prezervatīvu ražotāji savus izstrādājumus tirgoja ar norādi: "Pārdošanai aptiekās. Aizsardzībai pret infekcijas slimībām."
Līdz pat 20. gadsimta vidum prezervatīvu tirgošana daudzviet bija aizliegta, lai gan dažkārt to lietošanu atļāva medicīniskos nolūkos.
Ginekoloģes, medicīnas doktores Melānijas Orleānas komentārs
Par vārda kondoms izcelsmi ir vairākas versijas. Viena – šis izsargāšanās līdzeklis nodēvēts par godu vīrietim, kurš pirmais to lietojis un dzīvojis Kondoma ciematiņā Francijā. Otra – tas savu nosaukumu mantojis no Anglijas karaļa Čārlza II galma ārsta Kondoma vai Kontona. Pastāv arī iespēja, ka vārds cēlies no latīņu condom, kura nozīme ir tvertne vai trauks.
Saistībā ar auduma kondomiem jāmin 1564. gadā izdotā Gabriela Fallopiusa grāmata De Morbo Gallico. Tajā akcentēts laiks, kad Eiropā plosījās sifilisa epidēmija.
1597. gadā Herkuless Saksonija uzlaboja Fallopiusa izgudrojumu, ierosinot, ka linu maisiņš pēc lietošanas speciāli jāapstrādā ar dezinficējošu šķīdumu. Šis kontracepcijas līdzeklis sievietei bija traumējošs un ļoti nepatīkams.
Lietojot mājlopu resnās zarnas daļu, izjūtas bija jaukākas, bet šis līdzeklis varēja viegli noslīdēt, tāpēc kaut cik droša bija tikai misionāru poza.
Jāatzīmē, ka lielais mīlētājs Kazanova (1725 – 1798) pēc specialitātes bija ārsts. Mīlas dēkās viņš izmantoja dzīvnieku zarnu fragmentus un kontracepcijas efekta pastiprināšanai sievietes makstī mēdza ievadīt zelta lodītes vai citrona gabaliņus.
Rūpnieciski pirmos aizsarglīdzekļus sāka ražot 19. gadsimta sākumā, gumijas loksni sagriežot noteikta izmēra gabaliņos un pēc tam sašujot. Kad gumiju sāka vulkanizēt, no kondoma pazuda šuve un tas kļuva plānāks. 1844. gadā firmas Hancock un Goodyear radīja pirmos vulkanizētos kondomus, taču arī tie nešķita gana labi biezuma dēļ.
20. gadsimta trīsdesmitajos gados radītie lateksa kondomi bija daudz plānāki par iepriekšējiem. Bet tikai 1951. gadā sāka elektroniski pārbaudīt, vai tajos nav mikroskopiski caurumiņi, pa kuriem varētu noplūst sperma. Silikona ziežviela tika ieviesta sešdesmitajos gados, bet spermicīdā – tikai 1975. gadā.
Estētiem var teikt, ka pirmie krāsainie kondomi tika radīti Japānā. Ja agrāk tie bija biezi (0,04–0,08 mm), tad jaunākās paaudzes izstrādājumi ir 0,0254 mm un vēl plānāki!
Kondomiem ir ļoti daudz veidu. Tie var būt ar papildu lubrikantu slīdamības sekmēšanai, rievoti, ar izcilnīšiem, krāsaini, luminiscējoši vai aromatizēti – orālam seksam paredzēti. Ir īpaši plāni un īpaši biezi – anālajam seksam, kuru ziežvielai ir anestezējošas īpašības. Vīriešiem, kuriem ir nestandarta dzimumloceklis, pieejami XXL izmēra prezervatīvi.
Kondoms ir pareizs šā kontracepcijas līdzekļa apzīmējums, taču tautā pieņemts lietot jaunvārdu – prezervatīvs, kas radies no angļu to preserve – aizsargāt.
Pasaulē dārgākie un ekskluzīvākie ir ASV ražotie jēra zarnu kondomi, kas ir pilnīgi dabīgi, neizraisa alerģiskas reakcijas un būtībā neatšķiras no 18. gadsimtā lietotajiem. Norvēģijā un Anglijā ražo arī kondomus sievietēm, kurus var ievadīt makstī jau pāris stundas pirms dzimumattiecībām.
Kondoms ir efektīvs aizsarglīdzeklis pret grūtniecību, bet visefektīvākais – pret seksuāli transmisīvajām slimībām. Taču ļoti svarīgi iemācīties to tehniski pareizi uzvilkt, jo dzimumlocekļa galā izveidojas gļotu korķītis, kas satur gan spermu, gan slimību ierosinātājus.
Manī dziļu neizpratni – sevišķi pēc nesenajiem ar katoļu garīdzniecību saistītajiem pedofīlijas skandāliem – rada Romas katoļu baznīcas galvas pāvesta Benedikta XVI paustā ideja par kontracepcijas līdzekļu aizliegšanu.
