NERVU SISTĒMA
apvieno un koordinē visu orgānu un sistēmu darbību; tā nosaka organisma vienotību un realizē tā saistību ar ārējo vidi - pielāgošanos ārējās vides mainīgajiem apstākļiem. Kopīgo nervu sistēmu nosacīti iedala somatiskajā nervu sistēmā (inervē šķērssvītru muskulatūru, ādu un maņu orgānus) un veģetatīvajā nervu sistēmā (inervē iekšējos orgānus). Tās ir savstarpēji saistītas un ietekmē viena otru.
Nervu sistēmai ir 2 daļas: centrālā (CNS) un perifēriskā. CNS veido galvas smadzenes un muguras smadzenes, bet perifērisko - 12 pāri galvas smadzeņu nervu un 31 pāris muguras smadzeņu nervu. Ar centrālo daļu saistīta augstākā nervu darbība. Morfoloģiski nervu sistēmu veido nervaudi. Šūnu ķermeņi veido t.s. pelēko vielu, bet izaugumi - balto vielu.
Nervu šūnas nepāriet cita citā, bet savstarpēji kontaktējas (saskaras) t.s. sinapsēs. Izšķir 3 nervu šūnu tipus: jušanas, kustību un asociatīvās. Jušanas (aferentās) nervu šūnas uztver ārējās un iekšējās vides kairinājumus un vada tos uz CNS. To ķermeņi atrodas ārpus CNS, t.s. nervu mezglos (ganglijos). Viens šūnas izaugums iet uz perifēriju, otrs - uz CNS. Perifēriskais izaugums sākas ar receptoru (īpašs kairinājumu uztvērējs aparāts). Kustību (eferentās) nervu šūnas ķermenis atrodas CNS, bet tās izaugums vada šeit radušos ierosu uz izpildorgānu - efektoru (muskuli vai dziedzeri). Asociatīvās nervu šūnas (starpneironi) lokalizējas CNS starp jušanas un kustību nervu šūnām. Nervu sistēmas darbības pamatā ir reflekss - organisma atbildes reakcija uz kairinājumu.
