Bērnu ārsti brīdina - 1 līdz 3 gadus veci bērni ikdienā uzņem daudz vairāk cukura, nekā tas viņiem nepieciešams. Tas veicina gan mazuļu aptaukošanos, gan zobu un citas slimības.

Kā palīdzēt vecākiem orientēties pārtikas produktu marķējumos, lai spētu pareizi novērtēt cukura daudzumu, ko mazie saņem ar našķiem un ikdienas pārtiku, pieredzē dalās Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas pediatre - endokrinoloģe Jurgita Gailīte.

"Ogļhidrāti, tajā skaitā arī cukuri, ir organisma galvenais enerģijas avots. Dabā parasti ir sastopami augļu cukuru veidi - fruktoze un glikoze. Dabīgie cukuri ir atrodami augļos, medū, dārzeņos, pākšaugos, pienā, graudaugos. Ēdot šos produktus, cilvēks saņem arī citas vērtīgas vielas - vitamīnus, minerālvielas un šķiedrvielas. Fruktozi un glikozi organisms viegli un ātri uzņem, tāpēc tā ir piemērota bērnu pārtikā.

Pienā un piena produktos ir piena cukurs jeb laktoze. Ja nav specifiskas veselības problēmas – laktozes nepanesības, arī šis cukurs organismā labi uzsūcas", dabīgo cukuru priekšrocības skaidro bērnu endokrinoloģe Jurgita Gailīte.

Taču ikdienā esam pieraduši pie saharozes - biešu vai cukurniedru cukura. Šos cukurus apēdam, lietojot uzturā rūpnieciski apstrādātus produktus, pieliekot pa tējkarotītei cukura pie tējas, dzerot rūpnieciski ražotas sulas. Kā aprēķināt rekomendēto pievienotā cukura daudzumu dienā?

"Ražošanas procesā cukuru pievieno, lai uzlabotu produktu garšas un konsistences īpašības. Diemžēl ikdienā apēdam krietni par daudz saldumu. 1 - 3 gadus vecam bērnam nevajadzētu apēst vairāk par 2- 3 pievienotā cukura tējkarotēm dienā, bet kopējais uzņemamo kaloriju daudzums šajā vecumā ir apmēram 1000-1300 kcal diennaktī. Aptuveni pusi dienas kaloriju jeb 500-650kcal jānodrošina ogļhidrātiem. 10% jeb 50-65 kcal/d no tā var nodrošināt pievienotais jeb papildus cukurs. Ja mazulis nespēj iztērēt dienas laikā uzņemtos ogļhidrātus, tie pārvēršanas liekā svara kilogramos, bojājas zobi, ilgtermiņā var rasties vairākas citas nopietnas veselības problēmas", uzsver Jurgita Gailīte.

Kā lasīt produkta marķējumu?

Izpētiet uzturvielu tabulu, kurai ir jābūt uz produkta iepakojuma marķējuma. Gan dabīgie, gan pievienotie cukuri šajā tabulā būs atspoguļoti ogļhidrātu sadaļā. Biežāk minētie pievienotie cukuri tiek apzīmēti šādi - nerafinētais cukurs, medus*, brūnais cukurs, cukurniedru cukurs, dekstroze**, fruktoze, laktoze, glikoze, iesala ekstrakts, melase, agaves nektārs, miežu iesals un karamele. Jo augstāk kāda sastāvdaļa ir minēta sastāvā, jo vairāk tās ir produktā.

Jurgita Gailīte aprēķina: "Piemēram, izvēloties veikala plauktā nesaldinātas brokastu pārslas, uz kuru iepakojuma norādīts, ka tās uz 100 gramiem satur 81,7 g ogļhidrātu (tostarp cukuri - 5,6 grami), tiek uzņemti gandrīz 50% no pieļaujamā cukura daudzuma dienā".

Kā plānot saldumu ēšanu?

Vesels bērns drīkst ēst visus produktus, un arī našķi nebūtu pilnībā izslēdzami no ikdienas produktu klāsta. Svarīgi ir, kad un cik daudz šos produktus pasniedzam mazulim. Izvēlieties dienā tikai vienu no iecienītajiem saldajiem našķiem, iekļaujot to kā vienu no divām uzkodām, kas būtu jāapēd dienas laikā. Piemēram, izvēloties reizi dienā panašķoties ar 3-5 cepumiem vai izdzerot 200ml sulas.

*Pievienojot produktam dabīgo saldinātāju - medu, to norāda marķējumā ar mērķi informēt cilvēkus, kuriem ir cukura diabēts vai alerģija uz šo produktu.

** Dekstroze, zināma arī kā glikoze, ir galvenā cietes sastāvdaļa. Dekstroze ir cukurs, kuru organisms uzņem visātrāk.