Ņam-ņam sniegs
Bērni redz baltu prieku. Sniegu. Ko derētu arī nogaršot... Kurš no Jums bērnībā nav ēdis sniegu? Gribētos ticēt, ka to ir darījuši visi, kaut gan tagad ejot garām bērnu un vecāku pulciņam, to vien dzird – nebāz mutē, neēd sniegu.
Taisnība jau ir, sniegu ĒST nevajadzētu, bet no pagaršošanas nekāda skāde taču nenotiks, galvenais, bērnam jāstāsta, ka netīru sniegu gan nedrīkst pie mutes likt – sniegs, kas atrodas ceļmalās, uz ietvēm, ietvju malās, dzelteno sniegu – to nevar ēst, sāpēs puncītis. Bērni pirmsskolas vecumā nešķiro – tīrs, netīrs, smuks, nesmuks. Vismaz lielākā daļa. Esmu redzējusi bērnus, kas ļoti jūtīgi reaģē uz netīrumiem, bet lielākā daļa tos pat nemana. Tieši tāpat kā rudens lapas lasot – salasa pat pusizjukušas, kaut gan blakus ir tik daudz skaistu, neskartu lapu, tāpat arī ziemā, pikošanai viņi ar vienādu prieku izvēlas tīru, baltu sniegu, un mazliet tālāk pa ceļu paejot, var paņemt brūnu. Šo atšķirību iemāca pieaugušie.
Neviens no mums, kas bērnībā ir garšojuši sniegu, taču nav šo ieradumu paturējis, ne? Kaut gan... atzīšos, ka man patīk sajust sniega pārslas krītam uz sejas, un izkūstam uz lūpām..
Un ziniet, kāda metode varētu labi nostrādāt, lai bērni visu laiku pa kluso neēstu sniegu? Piedāvājiet kopā visiem nogaršot! Izvēlieties tīru sniegu, pagaršojiet. Jo patiesībā tas taču nekas īpašs nav. Un bērniem interese pēc tam pazudīs, jo būsiet visi pagaršojuši. Tad varēs pikoties, velt sniega vīrus un sievas, un kaķus. Aizliegtais taču vienmēr ir vilinošāks, ne?
