Līdz AT nonācis strīds starp VM un kādu personu, kuras dēlam atteikta atļauja saņemt Latvijā apmaksātu pakalpojumu citā valstī
Rīga, 11.apr., LETA. Līdz Augstākajai tiesai (AT) nonācis strīds starp Veselības ministriju (VM) un kādu personu, kuras dēlam atteikta atļauja citā dalībvalstī saņemt Latvijā apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu.
Kā aģentūrai LETA pavēstīja AT pārstāve Baiba Kataja, patlaban lietā tiesvedība apturēta, lai par to uzdotu jautājumu Eiropas Savienības tiesai (EST).
Kā norādīs Nacionālā veselības dienesta mājaslapā, lai persona varētu doties uz citu Eiropas Savienības, Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalsti vai Šveici ar mērķi saņemt konkrētus plānveida veselības aprūpes pakalpojumus, tai ir jāsaņem kompetentās iestādes atļauja, kas apliecina tiesības citā valstī saņemt no valsts budžeta apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus. Šī atļauja ir kā garantija, ka dalībvalsts, kas to izsniegusi, norēķināsies ar valsti, kurā personai tiks sniegts konkrētais pakalpojums.
AT pārstāve norādīja, ka VM ministrijas lēmums atteikt šo atļauju konkrētajā gadījumā pamatots ar to, ka nav medicīnisku iemeslu, kādēļ pieteicēja dēls pakalpojumu nevarētu saņemt Latvijas teritorijā. Konkrētais medicīnas pakalpojums valstī tiek veikts, bet, ņemot vērā, ka pieteicējs ir Jehovas liecinieks, viņš nepiekrīt konkrētās manipulācijas veikšanai ar asiņu pārliešanu.
Izskatāmajā lietā AT konstatēja, ka pieteicēja dēls veselības aprūpes pakalpojumu ir jau saņēmis citā dalībvalstī. Pieteicējs varētu lūgt atmaksāt no personīgajiem līdzekļiem segtos izdevumus par veselības aprūpes pakalpojumiem, ja izrādītos, ka iestāde nepamatoti atteikusi izsniegt iepriekšminēto atļauju.
AT konstatēja, ka izskatāmajā lietā pieteicējam netiek liegtas tiesības atteikties no tādas viņa dēla ārstēšanas, kas neatbilst pieteicēja reliģiskajai pārliecībai. Pieteicējam arī netiek aizliegts izvēlēties viņa reliģiskajai pārliecībai atbilstošu alternatīvu ārstēšanas formu viņa dēlam. Taču viņa izvēles rezultāts ir tāds, ka šo alternatīvo ārstēšanu valsts neapmaksā, proti, izdevumi par to pieteicējam ir jāsedz no personiskajiem līdzekļiem.
AT radās šaubas par to, vai tiek nodrošināta saprātīga proporcionalitāte starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi, ja netiek segti vispār nekādi izdevumi par personas veselības aprūpi citā dalībvalstī situācijā, kad persona reliģiskās pārliecības dēļ nevar saņemt nepieciešamo stacionāro ārstēšanu dzīvesvietas dalībvalstī.
AT lēmumā par tiesvedības apturēšanu analizējis EST un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesu praksi. Kā atzinusi AT, no EST izskatītajām lietām izriet, ka "visi katru konkrēto gadījumu raksturojošie apstākļi", kuri jāņem vērā, vērtējot, vai tikpat efektīvu ārstēšanu var veikt pacienta dzīvesvietas dalībvalstī, aptver dažādus apstākļus, kas ir saistīti ar pacienta veselību. Līdz šim EST nav norādījusi, vai šādā kontekstā kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā arī citi ar pacienta veselību tieši nesaistīti apstākļi, tostarp personas reliģiskā pārliecība.
Tiesā norādīja, ka reliģijas brīvība pati par sevi neuzliek valstij pienākumu nodrošināt, lai ikvienai personai būtu pieejama viņa reliģijas pārliecībai atbilstoša valsts apmaksāta ārstēšana visos gadījumos. Vienlaikus valstij tomēr ir pienākums rūpēties par to, lai veselības aprūpes pakalpojumi būtu kulturāli pieņemami, proti, tādi, kas respektē atsevišķu indivīdu, mazākumgrupu un mazākumtautību kultūru.
Turklāt, ja personas reliģiskajai pārliecībai atbilstošas ārstēšanas izvēle var novest pie tā, ka ārstniecības izdevumi ir sedzami no personīgajiem līdzekļiem, kamēr citām personām līdzīgu ārstēšanos apmaksā valsts, tās ir nelabvēlīgas sekas šai personai, norādīja AT.
Līdz ar to rodas jautājums, vai netiek pieļauta diskriminācija uz reliģijas pamata, ja, vērtējot, vai tikpat efektīvu ārstēšanu var veikt pacienta dzīvesvietas dalībvalstī, personas reliģiskā pārliecība netiek ņemta vērā kā viens no konkrēto gadījumu raksturojošiem apstākļiem.
AT ieskatā, tiek pieļauta vienāda attieksme pret cilvēkiem būtiski atšķirīgās situācijās un šķietami neitrāls kritērijs jeb prakse - noteikums, ka atļauju doties uz citu dalībvalsti ar nolūku saņemt savam stāvoklim atbilstošu ārstēšanu var saņemt tikai tad, ja dzīvesvietas dalībvalstī pieejamo ārstēšanu persona nevar izmantot tikai medicīnisku un ar personas veselības stāvokli tieši saistītu iemeslu dēļ - rada īpaši nelabvēlīgas sekas personām, kas ir Jehovas liecinieki.
Tāpēc, AT ieskatā, jāpārbauda, vai šai attieksmei ir leģitīms mērķis, kā arī, vai pastāv saprātīga proporcionalitātes attiecība starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniedzamo mērķi.
Ņemot vērā minēto, AT tiesvedību lietā un uzdeva EST vairākus prejudiciālos jautājumus.
Tiesvedība lietā apturēta, līdz stājas spēkā EST nolēmums.
