Kāpēc slimojam?
Cik nav pārdzīvotas bērnu slimošanas, to skaitā arī tās dikti lipīgās, un tomēr pati noturos. Domāju, te vienmēr palīdz arī apziņa, ka ir jabūt stiprai, jo ja pati saslimšu, kurš tad rūpēsies par bērniem? Mammas vienkārši nevar slimot, un pašiedvesmai ir liels spēks. Tāpēc arī šoreiz, kad bērni slimoja šķiet rindas kārtībā, biju pārliecināta, ka pati palikšu šai pusē – veselo pusē.
Tomēr nekā nebija. Kāds laikam zina labāk, un tā nu tagad, kad bērni ir atguvuši dzīvesprieku un veselību, mana kārta sevi pasaudzēt. Viss sākās ar kakla niezēšanu naktī, un otrā rītā jau saproti, ka balss sāk pazust, diezgan nepatīkams klepus parādās, un visi plāni jāatceļ. Smej vai raudi, bet tieši šajā nedēļā bija paredzēta filmēšanās raidījumā, ko nu man jāpalaiž garām, arī no radio zvana tieši šajā slimošanas reizē, ka jāsāk domāt par kaut kādu cūcības likumu.
Bet pieaugušie? Kāpēc slimo viņi? Labi, dažas slimības, kā piemēram gripa, ir ļoti lipīgas, bet tik un tā – ir daudzi, kas par spīti saskarei ar slimajiem nesaslimst.
Tāpēc pie sevis izdomāju tā – katra saslimšanas reize ir kā brīdinājums, par ko jāpadomā. Un galvenokārt par jautājumu – vai neesi kaut ko uzņēmies par daudz. Vienalga kādā sfērā, emocionālā, fiziskā, darbā vai mājās. Fiziska vai garīga pārpūle, ja to ignorē, var izpausties kā slimība – tā teikt, ja pats nemāki atpūsties, organisms tev to liks izdarīt.
Un pēdējās reizes, kad es ar kaut ko saslimstu, es tiešām saprotu – jā, no kaut kā ir jāatsakās, jāapzinās savas spējas un nedrīkst sevi nesaudzēt.
Foto: Stock.XCHNG
