Baidīties, ka ar tevi pašu vai kādu tev tuvu cilvēku var notikt kas slikts, ir tik cilvēcīgi! No bailēm nav iespējams pilnībā atbrīvoties. Tomēr, ir svarīgi nepalikt sastingušam savās bailēs. Lai uzzinātu, kā apieties ar bailēm un atrast resursus rīcībai, kampaņas "Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!" ietvaros uz sarunu tika aicināta psihoterapeite Aina Poiša.

Kāpēc mēs baidāmies?

Ikvienas bailes eksistenciālā nozīmē var tik reducētas uz bailēm no nāves. Mēs cenšamies izvairīties no potenciāli bīstamām situācijām, jo gribam kontrolēt savu dzīvi un dzīvot mūžīgi. Taču mūsu lielākais dzīves eksāmens, kas mums katram ir jānokārto, ir spēja sastapties ar savām bailēm un pieņemt, ka mēs nevaram visu kontrolēt. Ir jāiemācās dzīvot nezināmajā, bez garantijām par sevi, tuvajiem un jebko.

Arī bailes no vēža ir saistītas ar bailēm nomirt. Ir cilvēki, kuru priekšstatos vēzis saistās ar dzīves beigām, tāpēc viņi labāk izvēlas to izstumt no savas apziņas un neiet pārbaudīties, lai tikai nebūtu jāizdzird šausmīgā diagnoze. Protams, mums ir jāpaļaujas un jātic, ka viss būs labi, taču vienlaikus mums ir jāuzņemas atbildība par savu veselību tik daudz, cik tas ir no mums atkarīgs.

Vai arī agrāk cilvēki tik ļoti baidījās, vai arī tas ir mūsdienu fenomens?

Bailes ir saistītas ar pašsaglabāšanās instinktu, un cilvēkos tās bijušas vienmēr, taču mūsdienās bailes ir daudz vieglāk izprovocēt, jo dzīvojam ļoti pārblīvētas informācijas telpā. Mēs esam informēti par visu, jo īpaši par negatīvo, un šī informācija rada stresu. Negatīvās ziņas izplatās ātrāk, cilvēki par tām runā vairāk, tāpēc var rasties priekšstats, ka viss ir sliktāk, nekā patiesībā ir.  Turklāt arī mūsu nemierīgais prāts nepārtraukti ražo negatīvus iznākumus.

Smadzenes ir tā iekārtotas, ka domā par izdzīvošanu un cīņu, nevis par ļaušanos. To saprotot, mums vajadzētu no informācijas lauka apzināti atlasīt arī pozitīvos piemērus. Man prieks, ka pēdējā laikā arvien populārāka kļūst apzinātības praktizēšana. Tā palīdz sevi adekvāti pieņemt un nedzīvot mūžīgā saspringumā.

Vai ir kāda metode, kā mazināt bailes?

Nevajag censties atbrīvoties no bailēm, bet iet uz priekšu kopā ar tām. Ja mēģināsim nedomāt par bailēm, tās dubultosies. Vienīgais, ko varam darīt – atzīt, ka esam nobijušies, tomēr spert soli diskomforta zonā un sākt rīkoties. Ja esam saslimuši, nevajadzētu dzīvot brīnumu gaidās, ka viss pāries pats no sevis. Ticība pozitīvam iznākumam ir vajadzīga, taču tikai komplektā arī rīcību.

Cilvēks bieži vien ar prātu saprot, ka ir jāpieņem bailes, taču nespēj paša spēkiem mainīt domāšanu. Kā šādā situācijā rīkoties?

Ir cilvēki, kuri ir spēcīgāki savā garā un viņiem izdodas ar pašsuģestijas, meditācijas vai veselā saprāta palīdzību mainīt domāšanas saturu un uzvarēt iekšējo divkauju starp bailēm un drosmi. Taču ir arī tādi cilvēki, kuri nespēj sevi pārliecināt. Tad ir jāpieņem lēmums – es iešu un darīšu. Pierakstīšos pie ārsta, uztaisīšu analīzes vai uzsākšu ārstēšanos. Ir vienkārši jāsāk kaut ko darīt, jo darbība ir kustība, un saturs reizēm seko darbībai.

Kāpēc dažkārt ir tik grūti par saviem pārdzīvojumiem pastāstīt tuviniekiem?

Ja cilvēkam ir bail dalīties savos pārdzīvojumos, acīmredzot viņam bijusi slikta pieredze, proti, viņš ir atklājis savas emocijas, bet nav ticis pieņemts. Piemēram, bērns ir atzinies mammai, ka viņam ir bail, bet mamma, tā vietā, lai pieņemtu bērna bailes, ir tās nosodījusi. Traumatiskas pieredzes rezultātā cilvēkam var izveidoties priekšstats, ka izrādīt bailes nozīmē izrādīt vājumu, bet būt vājam ir slikti.  Cilvēkam var būt kauns atzīt, ka viņš baidās, jo viņa pieredzē ir bijušas situācijas, kad apkārtējie par to ir pasmējušies. Rezultātā cilvēks iemācās norīt savas bailes, šaubas, un nedrošību. Viņš izliekas ārēji stiprs, lai gan viņā iekšā ir nobijies bērns, kurš gaida atbalstu.

Pārkāpt pāri šīm bailēm ir grūti, tomēr ir jānotic, ka iespējama arī citāda pieredze. Nevajag runāt ar kuru katru, ir jāatrod kāds, uz kuru tu vari paļauties un kuram tu vari uzticēties. Bet runāt vajag, jo dalīšanās emocijās ir ļoti dziedinoša. Klātbūtne un iejūtība ir lielākā dāvana, ko varam saņemt, sastopoties ar dzīves grūtībām. Ja bailes tiek dalītas, tās tiek pārvērstas kopīgās rūpēs un atbildībā.

Ko teikt un kā rīkoties, ja bailes doties pie ārsta ir kādam mums tuvam cilvēkam?

Pirmkārt, mums ir jāvelta saviem tuviniekiem uzmanība. Ja būsim pietiekami vērīgi, mēs visticamāk pamanīsim tuvinieka sejā, intonācijā vai uzvedībā kaut ko neierastu. Var gadīties, ka bailes, ko cilvēks sevī nes, ir kā liels, smags akmens, kuru viņam pašam nav spēka pavelt malā. Mēs varam empātiski pajautāt: "Kas ir tas, kas tevi nomāc? Es labprāt tev palīdzētu to akmeni padarīt vieglāku."

Uzbrukumi un pārmetumi šādā situācijā ir lieki. Ja cilvēks saņem nosodījumu, viņš var vēl vairāk noslēgties sevī. Tā vietā, lai pārmetoši jautātu: "Kāpēc tu joprojām neesi aizgājis pie ārsta?", mēs varam pasniegt savu roku, un teikt: "Iesim kopā!"

Maigums un uzmanība ir labākais, ko varam darīt, ja jūtam, ka otrs ir noraizējies. Reizēm vienkārši vajag izrunāties. Tajā brīdī, kad cilvēks izliek ārā visu, kas viņā ir krājies un saņem no otra empātisku un saprotošu attieksmi, paliek vieglāk.

Sieviešu vidū viens no izplatītākajiem vēža veidiem ir krūts vēzis. Izdzirdot šo diagnozi, sievietei var šķist, ka tās ir beigas viņas sievišķībai un vīrietis viņu vairs nemīlēs. Kā šādā brīdī nezaudēt pašcieņu?

Ja tiek noņemtas krūtis vai izoperēta dzemde, sieviete to uztver kā milzīgu zaudējumu, jo tas skar viņas seksualitāti un līdz ar to identitāti.  Bailēs no zaudējuma sieviete nereti izvēlas izstumt informāciju par vēzi no savas apziņas un, psiholoģiski sevi aizsargājot, var novilcināt laiku, lai dotos pie ārsta un uzsāktu ārstēšanos. Lai nezaudētu pašcieņu, ļoti liela nozīme ir vīrieša attieksmei.

Ja sieviete ir ļoti emocionāla, ir labi, ka vīrietis ar veselo saprātu un stabilitāti spēj viņu atbalstīt un nomierināt. Galvenais vēstījums, ko sieviete grib dzirdēt – es būšu ar tevi, lai arī kāds būtu rezultāts.

Man ir prieks, ka gados jauni vīrieši ir kļuvuši ieinteresētāki sievietes veselībā un viņas iekšējās norisēs. Viņus interesē ne vien tas, cik iekārojama ir sieviete, bet kāda viņa ir kā personība. Vīrieši mācās ne tikai viens otru patērēt, bet arī draudzēties, un draudzība sevī ietver būšanu līdzās, ja otram ir grūti. Manuprāt, vīrieša klātbūtnes nozīme ir jāstiprina, lai arī gados vecākie vīrieši mācītos no jaunākās paaudzes.

Un ja nu vīrietis nav tik atbalstošs, cik gribētos?

Var gadīties, ka, uzzinot par sievietes slimību, arī vīrietis nobīstas. Viņš var apmulst un nezināt, kā rīkoties.  Taču sievietei jāprot paprasīt rūpes arī tad, ja tās netiek piedāvātas. Reizēm sievietēm vajag uzņemties iniciatīvu un pateikt – atnāc man līdzi, paturi rociņu! Visgrūtākais ir palikt vienai, staigāt pa medicīnas iestādēm un sēdēt rindās bez emocionāla atbalsta. Ja mēs sevi cienām, mēs saprotam, ka mums ir tiesības palūgt palīdzību. Tas nav ne kauns, ne grēks reizēm justies kā mazai bezpalīdzīgai meitenei.  Taču, ja esam pieradušas sevi nostādīt pēdējā vietā, ar visu tikt galā pašas un nekad nevienam neko nelūgt, vīrieši pie tā pierod un uztver kā pašsaprotamu.

Vai izmaiņas jāveic vienīgi mums katram sevī, vai arī ir kas tāds, kas būtu jāmaina sistēmiski, valstiskā līmenī?

Manuprāt, mums kā sabiedrībai būtu jākļūst atbalstošākai. Mēs neesam šeit Latvijā vairs palikuši tik daudz. Vai tiešām mēs nevaram būt viens priekš otra, kamēr esam dzīvi? Paturēt roku, ja kāds krīt, palīdzēt piecelties un sagādāt saviem līdzcilvēkiem cilvēka cienīgu attieksmi?

Uzlabojami būtu jāveic arī veselības aprūpē. Un šoreiz es nerunāju tik daudz par naudu, kuras vienmēr trūkst, bet drīzāk par attieksmi un komunikāciju. Sistēmai ir jākalpo cilvēkam, nevis otrādi. Kad uz spēles likta tava veselība un pat dzīvība, tu jūties kā upuris un skaties uz katru cilvēku kā potenciālo glābēju, no kura sagaidi rūpes un iejūtību. Sākot no ārstiem un beidzot ar garderobistēm – ikvienam, ar kuru slimnieks sastopas ārstēšanās procesā, būtu jāizrāda šī iejūtība. Komunikācijas uzlabošana nemaksā milzīgu naudu, taču tai ir ļoti liela nozīme.  

Tomēr sistēma nemainīsies, ja mēs turpināsim samierināties ar paviršu attieksmi. Iejūtībai un laipnībai no medicīniskā un apkalpojošā personāla puses nav jābūt privilēģijai, ko varam iegūt vien privātajās medicīnas iestādēs, bet gan normai ikvienā iestādē. Iztaisnosim mugurkaulu un iestāsimies par savām tiesībām! Ja paši sevi necienīsim, diez vai to darīs arī citi.

Krūts veselībai veltīto informatīvo kampaņu "Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!" organizē Latvijas Basketbola Savienība un krūts vēža pacienšu atbalsta biedrība "VITA." Kampaņas centrālais pasākums šogad notiks 2018. gada 10. jūnijā, kad paredzētas aktivitātes pie Brīvības pieminekļa un pēc tam sekos solidaritātes gājiens "Ejam kopā, lai dzīvotu!" uz sporta namu "Daugava". Tur skatīsimies labdarības basketbola spēli starp Latvijas un Somijas sieviešu izlasēm. 

Informācija par kampaņas "Pārbaudi krūtis, lai dzīvotu!" aktivitātēm: https://www.facebook.com/Laidzivotu/