Jokošanās un bērna izjokošana: Ko tā dod bērna attīstībai, un kad ir par daudz?

Bērnam augot, vecāki ar laiku pamana, ka bērni uztver un atbild uz jokiem, humoru un smieklīgām epizodēm. Kā atklāj "Rimi Bērniem" attiecību eksperte, ārste-psihoterapeite Laura Valaine, humors ir komplekss fenomens, kas prasa virkni kognitīvu un emocionālu funkciju – uztveri, valodas prasmes, abstrakto domāšanu, atmiņu, problēmu risināšanas prasmes, radošumu, emocijas u. c. Ko labu humors un joki dod bērna attīstībai, un kā sajust robežu, jokojoties ar bērnu?

Ko joki dod bērna attīstībai?

Smiekli ir vitāli svarīgi cilvēka attīstībai. Ir pētījumi, kas parāda, ka bērni, kas prot jokoties un darīt blēņas, ir apveltīti ar augstāku intelektu, tāpēc saprātīgā apjomā to bērnam noteikti vajag atļaut. Jokošanās un spēlēšanās ir līdzās pastāvoši procesi, un, kā zināms, spēlēšanās ir pamats bērna attīstībai. Humors un joki dažāda vecuma bērniem sniedz atšķirīgus ieguvumus.

• Zīdaiņa vecumā – pieķeršanās veidošanās;
• Pirmsskolas vecumā – veids, kā tikt galā ar šķiršanās trauksmi;
• Sākot no 3 gadiem un vēlāk – socializēšanās, iekļaušanās vienaudžu grupā, komunikācijas normu izpratnē;
• Pusaudžu vecumā – rīks romantisku attiecību veidošanai, daļa no flirta.

Kā uzjautrinās bērni?

Foto: Freepik.com/ cookie_studio

Jokus un humoru bērni attīsta pamazām. Novērojams, ka zīdainis spēj pasmaidīt pirmajās dzīves nedēļās, bet 10–20 nedēļu vecumā viņš jau spēj smieties un reaģēt uz dīvainām vecāku grimasēm. Astoņu līdz 12 mēnešu vecumā smiekli saistās ar negaidītu un pārsteidzošu stimulu, bet tādu, kas nav biedējošs. Trīs līdz dz piecu gadu vecumā 95% gadījumu bērns smejas komunikācijas laikā ar apkārtējiem. Agrākā vecumā bērns smejas par kustībām vai cita veida izpausmēm, bet vēlāk – jau arī par pašu saturu. Bērni līdz piecu gadu vecumam vairāk smejas par to, kas pašiem liekas smieklīgs, viņiem ir grūtāk izprast smiešanos par citu jokiem. “Apmēram līdz septiņu gadu vecumam bērni var darīt lietas un pārvērst jokā kaut ko, kas pieaugušajiem nešķiet smieklīgs – tā ir bērnu humora izjūta. Piemēram, mazi bērni uzjautrinās, izmantojot kādu priekšmetu tam, kam tas nav paredzēts – liek pie auss banānu un runā kā pa telefonu. Tāpat noteiktā vecumā bērniem aktuāli kļūst joki par “podiņa lietām”,” stāsta speciāliste.

Joks vai meli?

Bērni nesaprot ironiju līdz sešu gadu vecumam – līdz šim vecumam bērni lietas uztver burtiski, ironija un pārnestas nozīmes joki bērnam var šķist kā meli. Piemēram, ja pieaugušais joko, ka zobārsta krēslā mazais lidos kā kosmosā, bet bērns ierauga, ka tas ir parasts zobārsta krēsls, mazajam šāds joks vai uzmundrinājums izklausās kā meli. Tāpēc agrākā vecumā par šādiem jokiem bērns var būt sašutis. Nozīme var būt arī intonācijai, kādā joks tiek pateikts – tā var bērnam palīdzēt uztvert, ka pieaugušais melo.

Novērojams, ka bieži vien, kad pieaugušie pajokojas un sāk smieties, bērns ar acīm meklē uzticamas personas reakciju un arī savu reakciju modulē pēc tā. Šis ir iemesls, kādēļ ir jāsajūt bērns, kad ar viņu jokojaties! Ja bērns nesaprot, kas no pieaugušo teiktā ir vai nav joks, bērns instinktīvi uzticas pieaugušajiem. “Ja humors dominē visu laiku, bērns tiek muļķots nemitīgi, bērna pašvērtējumu tas pazemina. Ja humors tiek dozēts, ir blakus kāds uzticams pieaugušais, kurš paspoguļo – kas ir joks, kam ticēt un kam nē, tas bērna pašvērtējumu ceļ, jo viņš pēc tam šīs prasmes apgūst un pats sāk līdzīgi jokoties atkarībā no vecuma un intelekta,” atklāj eksperte.

Padomi vecākiem

Foto: Freepik.com/ gpointstudio

• Atbalsti bērnus, ja viņi vēlas jokoties! Pat ja tev joks nešķiet smieklīgs, tas ir veids, kā bērns attīsta savu humora izjūtu;
• Neaizliedz bērnam par kaut ko jokot. Tā vietā skaidro, kāpēc kāds joks var citus aizskart, sāpināt vai pavērsties pret pašu bērnu;
• Nekaunini bērnu par vēlmi jokot. Ja bērns radu pulkā pajoko ne visai ētiski, nefiksējies uz šo bērna izpausmi, bet arī nevajag izlikties, ka nekas nav noticis. Labāk pasmieties par joku un mainīt tematu. Ja bērns saņems ļoti spēcīgu reakciju uz savu joku, viņam būs vēlme to atkārtot.

Joks kā stresa pārvarēšanas stratēģija

Humors nereti ir viena no psihiskajām aizsardzībām pret nepatīkamām emocijām – kad spējam par kādu notikumu, kas bijis nepatīkams, pasmieties. Arī bērnam tā ir viena no distresa pārvarēšanas stratēģijām. “Tā var būt kā apzināta stresa pārvarēšanas stratēģija, ko bērnam māca vecāki, piemēram, parādot kādu smieklīgu lietu, lai bērns pārvarētu šķiršanās trauksmi, cenšoties bērnam novērst fokusu no skumjām uz ko citu. Taču veselīga cilvēka psihe ir tendēta uz to, ka humors ir dabīga reakcija uz neērtām situācijām. Visam, protams, ir jābūt robežai. Humors ir veselīga adaptācija, kas mīkstina gaisotni. To arī paši lietojam, kad gribam salauzt sastingušu atmosfēru,” par humora lietošanu neērtās situācijās stāsta eksperte.

Par tādām lietām nejoko?!

Tomēr var gadīties arī pretēji – bērns ir iegājis jokos tik tālu, ka sāk jokot par visu ko, kas pieaugušajiem varētu likties neētisks. Tad nereti pieaugušie norāda – par tādām lietām nejoko! Vai ir lietas, par kurām nevajadzētu jokoties? Kā stāsta eksperte, arī par jokošanos var domāt robežu kontekstā. “Ja bērns pasaka joku, piemēram, par nāvi vai miršanu, bērnam var stāstīt, ka šāds joks var citu aizvainot. Ja jūtam, ka joks tiešām kādu citu var aizvainot un tas var pavērsties pret pašu bērnu, labāk bērnam to pastāstīt, nevis strikti aizliegt par to jokot. Tas tomēr ir individuāls jautājums – kādā sabiedrībā par nāvi joko, bet kādā tas ir tabu. Mums atšķiras humora līmeņi, sarkasma uztvere. Drīzāk ieteiktu bērnam skaidrot, kāpēc ar kādu tēmu būt uzmanīgiem, nevis aizliegt par to jokot,” rosina speciāliste.