INJEKCIJA
šķidruma ievadīšana audos
caur adatu diagnostiskā vai ārstnieciskā nolūkā. Atšķirībā no infūzijas injekcija ir īsa ārstnieciska procedūra, ievadāmā šķidruma tilpums neliels. Injekcijas izdarīšanai nepieciešama injekcijas šļirce un adata, ievadāmais šķidrums, kā arī sterila vate un spirts ādas notīrīšanai injekcijas vietā. Ievadāmajam šķidrumam jābūt sterilam; parasti to ņem no ampulas, kas atvērta tieši pirms injekcijas. Šļircei un adatai jābūt tikko sterilizētām (skatīt sterilizācija), injekciju izdarot, jāievēro aseptika. Izšķir zemādas (subkutāno), muskulāro (intramuskulāro), venozo (intravenozo), ādas (intrakutāno), arteriālo (intraarteriālo) un kaula (osālo) injekciju. Praksē biežāk lieto pirmos 3 veidus. Zemādas injekciju parasti izdara gūžas apvidū mugurpusē, augšstilba priekšpusē, augšdelma mugurpusē vai mugurā lāpstiņu apvidū. Adatu iedur slīpi dažu cm dziļumā, ādu fiksējot starp pirkstiem. Muskulāro injekciju parasti izdara noteiktā apvidū gūžas mugurpusē (augšējā ārējā kvadrantā), augšdelma mugurpusē vai augšstilba priekšpusē. Adata jādur stāvāk un dūrienam jābūt dziļākam nekā zemādas injekcijas gadījumā. Venozo injekciju parasti izdara vienā no zemādas vēnām, kas atrodas elkoņa bedrē. Vēnā ievadīts medikaments iedarbojas gandrīz momentāni; vēnā var ievadīt relatīvi daudz šķidruma (vienā reizē 20 ml un vairāk), bez tam var ievadīt kairinošas vielas, kas zemādas audos vai muskulī izraisa sāpes vai pat audu atmirumu. Vēnā drīkst ievadīt tikai vielu šķīdumus ūdenī, bet ne suspensijas un emulsijas. Muskulī un zemādā ievadīti ūdensšķīdumi uzsūcas un iedarbojas 5 - 10 minūšu laikā, uzsūkšanās no muskuļa notiek mazliet ātrāk nekā no zemādas. Suspensijas un emulsijas uzsūcas un iedarbojas lēnāk, retos gadījumos atstājot audos sacietējumus, kas samazinās pēc sildīšanas. Injicējot suspensijas un emulsijas, pēc adatas ieduršanas audos jāpārliecinās, vai adatas gals nav nejauši nokļuvis asinsvadā (tādā gadījumā, ja
šļirces virzuli pavelk nedaudz atpakaļ, šļircē parādās asinis). Dažreiz, pirms injicē medikamentus, kas slimnieka ārstēšanā agrāk nav lietoti (piem., antibiotikas, novokaīnu u.c), jāpārliecinās par slimnieka individuālo jutību pret attiecīgo medikamentu. Salīdzinājumā ar medikamentu iekšķīgu uzņemšanu injekcijai ir vairākas priekšrocības: 1) tiek novērsta iespējamā ārstnieciskās vielas noārdīšanās kuņģī vai tās uzsūkšanās traucējumi; 2) zināmā mērā tiek apieta aknu barjera (visi iekšķīgi uzņemtie medikamenti tūlīt nonāk aknās, kur tiek daļēji inaktivēti); 3) var ievadīt medikamentus, kam nepatīkama garša vai kas izraisa vemšanu un kairinoši iedarbojas uz kuņģa vai zarnu gļotādu; 4) medikamenti ātrāk iedarbojas. Tomēr visos gadījumos, kad šiem faktoriem nav izšķīrējas nozīmes, priekšroka dodama medikamentu iekšķīgai lietošanai. Att.
