Daudzās pasaules valstīs janvāris ir Dzemdes kakla vēža modrības mēnesis, kad ārsti un citi speciālisti dažādi aktualizē nepieciešamību būt modriem par dzemdes kakla vēža riskiem un vienlaikus iespējām to ne tikai novērst, bet izskaust kā problēmu sabiedrībā.

Galvenie šīs modrības nodrošinātāji ir vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu un savlaicīgas skrīninga pārbaudes. Ņemot vērā, ka cilvēka papilomas vīruss, kurš var izraisīt dzemdes kakla vēzi, bieži tiek iegūts seksuāli transmisīvā ceļā, no tā tomēr ir grūti izvairīties, bet pozitīvs cilvēka papilomas vīrusa testa rezultāts vēl nenozīmē, ka attīstīsies vēzis.

Sievietēm, kurām skrīninga testos konstatē izmaiņas, nav pamats uztraukumam un nav jākrīt izmisumā, ja, piemēram, rinda uz kolposkopijas izmeklējumu ir vairākus mēnešus ilga, mierina Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonda vadītāja, ginekoloģe Kristīne Pčolkina, kura intervijā skaidro par dzemdes kakla vēža modrības nepieciešamību.

Kā rodas dzemdes kakla vēzis, kas to izraisa, kas un ko tas apdraud? Kas ir būtiskākie iemesli vakcinēties pret CPV un atsaukties skrīninga aicinājumiem?

Mums ir zināms, ka >99% dzemdes kakla vēža izraisītājs ir cilvēka papilomas vīruss (CPV), tāpēc, ja CPV nebūs, tad nebūs tik nopietnas sabiedrības veselības problēmas kā dzemdes kakla vēzis un arī ievērojami samazināsies maksts, vulvas, anālā kanāla, mutes/rīkles dobuma un dzimumlocekļu vēža gadījumu skaits. Tātad vakcinācija ir primārā profilakse, un, vakcinējot jauniešus no 12 līdz 18 gadiem, mēs viņiem mazinām risku dzīvē saskarties ar CPV un tā radītām ļaundabīgam saslimšanām, kas ir ne tikai dzemdes kakla vēzis. Kopumā pasaulē ap 5% no visiem vēžiem, kas sastopami, ir CPV izraisīti. Tātad ja mums nebūtu vīrusa, mēs bieži vien neredzētu arī tās lokalizācijas, kas ir ārpus dzemdes kakla. Savukārt dzemdes kakla vēža skrīnings,  kas ir sekundārā profilakse, ir ārkārtīgi būtisks, jo dzemdes kakla vēzis attīstās ļoti lēni. Tas nav kā citu lokalizāciju vēži, kas var būt gana strauji. Dzemdes kakla vēža gadījumā no brīža, kad inficējas ar vīrusu, līdz sliktākā scenārija brīdim, kad attīstās vēzis, paiet vairāki gadi vai pat gadu desmiti, līdz ar to skrīningā mērķis ir atpazīt riska grupu jeb sievietes, kurām varētu būt kādas šūnu izmaiņas, kas vēl ir labdabīgas, un mēs tās varam veiksmīgi novērst, lai tālāk neattīstītos ļaundabīgas saslimšanas. Mūsu mērķis nav meklēt vēzi, bet meklēt šo riska grupu, un tas arī būtu jāuzsver katram ārstam, skaidrojot, ka, veicot skrīningu un atklājot izmaiņas, tas nenozīmē, ka ir vēzis. Lielākoties tās ir labdabīgas izmaiņas, bieži tās pašas spontāni izzūd, vienkārši ir nepieciešama novērošana.

Un ja tam visam nepievērš vērību?

Tad seko risks, ka nemanot un lēnām attīstās dzemdes kakla vēzis, jo ilgstoša CPV infekcija ir risks, ka šūnās turpināsies izmaiņas. Sākotnējās labdabīgās tā saucamās priekšvēža izmaiņas, laikam ejot, var progresēt līdz vēzim. Un dzemdes kakla vēža gadījumā ielaista stadija jau ir sākot no otrās stadijas, kad operatīva terapija vairs nav iespējama, tikai ķīmijas vai staru terapija. Dzīvildzes rādītāji dzemdes kakla vēzim Latvijā diemžēl joprojām ir ap 50%. Pasaulē un Eiropā tie ir augstāki, kas nozīmē, ka sievietes ar dzemdes kakla vēzi izdzīvo ilgāk. Latvijā joprojām saslimšana tiek atklāta vēlīnās stadijās biežāk nekā agrīni, kad to var ļoti veiksmīgi un vienkārši izārstēt. Tāpēc uzsvars uz vakcināciju un skrīningu. Tika pieliktas lielas pūles, lai mainītu skrīninga testus uz jutīgākiem, kas atklāj pataloģiju daudz precīzāk, un ir mazāk iespējams, ka kaut kas tiks nepamanīts.

Kā ar ārstu organizāciju aicinājumu paplašināt vecuma robežas valsts budžeta finansētajai jauniešu vakcinācijai pret CPV un ietvert tajā pieaugušo riska grupas?

Vairākkārt tika sūtītas vēstules attiecīgajā iestādēm, ko atbalstīja dažādu speciālistu asociācijas. 2024. gada nogalē saņēmām uzaicinājumu no veselības ministrijas tikties kopā ar Nacionālo veselības dienestu un kopā spriest par šo vakcinācijas grupu paplašināšanu un tam rast iespējamu finansējumu. Tikšanās reizē visiem iesaistītajiem Veselības ministrijā bija skaidrojums, ka ar 2025. gada pavasari būs iespēja paplašināt vakcināciju pret CPV jauniešiem līdz pat 26 gadiem, kuri to nav saņēmuši iepriekš. Un pārējās grupas attiecīgi, laikam ejot, pakāpeniski tiktu liktas klāt. Diemžēl Onkoloģijas plānā, kas tiek sastādīts uz nākošajiem pieciem gadiem, šo jauno grupu vakcinācija ir ielikta tikai uz 2027. gadu. Absolūti pretrunā ar to, kas tika teikts klātienē, un pagaidām man nav skaidrojuma šajā ziņā, bet tiklīdz būs kādi jaunumi, tad noteikti par to tiks ziņots plašsaziņas avotos, tā, ka rekomendēju visiem sekot līdz informācijai.

Tad jautājums no rīdzinieču praktiskām sarunām par tādiem gadījumiem, kad kādās pārbaudēs konstatē aizdomas bez uzaicinājuma uz skrīningu, un, piemēram, rindas uz valsts kompensētu kolposkopiju esot pusgadu ilgas, bet zaļais koridors šādos gadījumos nav spēkā. Vai tā ir un vai ir pamats satraukumam par ilgstošām rindām, ja tās izmaiņas lēni un ilgi attīstās?

Ja ginekologam, jau apskates laikā ir aizdomas par dzemdes kakla vēzi, tad tas jau ir savā ziņā ielaists, jo sākuma stadijas ar aci konstatēt nevar. Lai līdz tam nenonāktu, tāpēc ir jāveic skrīninga analīzes. Ja apskates laikā tiek jau vizualizētas izmaiņas ar aizdomām par vēzi, tad ginekologam ir iespēja paņemt biopsiju, kas ir audu gabaliņš no dzemdes kakla bojājuma, un pierādīt diagnozi, pēc kā paciente jau ar histoloģijas rezultātu pa “zaļo koridoru” tiek virzīta pie onkoloģijas ginekologa. Biopsijas analīžu rezultāti jāgaida aptuveni divas nedēļas, tad jāsaprot, ka tik īsā laikā process nepasliktinās. Šie noteikumi atbilst arī sievietēm, kurām ir veikta pārbaude ārpus skrīninga programmas. Attiecībā uz rindām, piemēram, Liepājā un Daugavpilī ar to nav problēmu, savukārt kolposkopijas centrā Rīgā, kas ir Rīgas Austrumu klīniskās universitātes stacionāra “Gaiļezers” ambulatorajā daļā, rindas ir lielākas. Ja testā tiek konstatētas aizdomas par dzemdes kakla ļaundabīgu saslimšanu, tad ginekologiem ir zināms mehānisms, kā sazināties ar kolposkopijas centriem, ziņot par šādiem gadījumiem, un ir iespēja pacienti pieņemt divu līdz trīs nedēļu laikā.

Ja pacientei ir konstatētas izmaiņas skrīninga testos, kas nav ļaundabīgas, vai ir tikai konstatēts pozitīvs CPV, bet šūnu analīzes rezultātā nav izmaiņu, tad šajā gadījumā steigas noteikti nav, un sieviete var droši gaidīt kolposkopijas izmkelējumu, kas šobrīd ir pieejams uz aprīli. Diemžēl ārstu pieejamība ir ierobežota, bet uztraukumam nav pamata, ierastā kārtībā gaidīt trīs mēnešus – tā arī citur Eiropā ir realitāte. Nav jāsatraucas, un nekas strauji nemainīsies.

Kā ar mītiem un baidīšanām no vakcinācijas pret cilvēka papilomas vīrusu?

Vakcīna, kas pašreiz tiek izmantota pret CPV, nav jauna, to izmanto jau daudzus gadus, tā izturējusi visdažādākās pārbaudes, un ar to saistītie nostāsti tiešām ir meli un izdomājumi. Pasaules veselības organizācija pēc ilgiem izpētes gadiem to ir apstiprinājusi un 2018. gadā deva savu slēdzienu, ka tā ir ārkārtīgi droša vakcīna un vienīgā kontrindikācija, jeb pazīme, kam nevajadzētu saņemt vakcīnu, ir tad, ja bijusi alerģiska reakcija pēc pirmās devas, tad otro devu, protams, nedrīkst veikt, bet alerģiska reakcija gadās ļoti reti. Vakcinācija pret CPV ir jāsaņem līdzīgi kā citas vakcīnas – muskulī. Ja injekcijas vietā ir parādījušas sāpes vai pietūkums, tā nav alerģiska reakcija, arī galvassāpes un nogurums nav alerģiska reakcija. Tā ir normāla organisma atbildes reakcija uz jaunu antigēnu. Un šī vakcīna nav “dzīva”, bet gan tikai vīrusam līdzīgu daļiņu vakcīna, daļiņas ir sintezētas mākslīgi. Netiek vakcinēts pats vīruss vai vēža šūnas, un šie mīti, kuri jau sen klejo apkārt, ir absolūti apgāžami ar pierādījumiem, kas balstīti uz plašiem pētījumiem visā pasaulē.

Iepriekš dažādās diskusijās pieminēts tāds ārstes Ingrīdas Circenes eksperiments vai pilotprojekts, kura gaitā, īstenojot uzaicinājumus uz skrīningu, speciālistes apzvanīja sievietes, pierakstīja, atgādināja, pēc kā esot bijuši pārliecinoši labi rezultāti – gandrīz 100% aptvere. Kas traucē ko tādu ieviest ikdienā?

Vienmēr personalizēta pieeja ir atbalstāma, un to ir pierādījušas daudzas ģimenes ārstu prakses ne tikai attiecībā uz šo skrīningu, bet arī citu skrīningu gaitā. Ja pacientam piezvana ārsts un pasaka, ka jums nav izdarīts tas un tas, vai arī jums ir nepieciešama revakcinācija, tad, protams, pacients uz to visbiežāk atsaucas. Tā ir ļoti apsveicama lieta un tas būtu ideāli, ja mēs tiešām varētu to ieviest visā valstī kā ierastu praksi, bet problēma ir faktā, ka mums trūkst resursu. Gan cilvēkresursu, gan finanšu resursu, jo katrā praksē ir jābūt vecmātei, kura apzvanīs pacientes, ir jābūt aprīkojumam, lai varētu veikt skrīninga testa paņemšanu. Bet šāda pieeja noteikti paplašinātu aptveri un ātrāk dotu iespējas atklāt ļaundabīgo saslimšanu, ko var novērst. Šāda prakse jau tiek pielietota vairākās Eiropas valstīs.