Aukstuma gaidās
Īstenībā, aukstums nebūt nenāk komplektā ar slimošanu, ja vien, protams, atbilstoši saģērbjas. Tas laiks, kad visvieglāk var saaukstēties, ir rudens, kad nav vairs karsti, nav arī auksti un bieži vien nevar saprast, kā lai saģērbjas – tā lai nebūtu par aukstu, un arī lai nesasvīstu, jo pārāk karsti.
Aukstums turklāt arī izsaldē tos baciļus, kuru dzīvelīgumam ir vajadzīgi labvēlīgi apstākļi. Aukstumu par tādu gluži nevar saukt, ne?
Aukstums ir arī neaizstājams norūdīšanās procedūrā. Pakāpeniski pieradinot savu organismu pie aukstuma, kaut vai tās būtu kontrastdušas, vai, piemēram, ja esi sācis no rītiem skriet, nepārstāj tikai tāpēc, ka sola – paliks vēsāks, tādējādi organisms kļūst izturīgāks, un saaukstēties vairs nevar pie katras vēsākas vēja pūsmas.
Daudz esmu dzirdējusi par kriosaunu, kas ir - terapijas komplekss ar visa ķermeņa virsmas īslaicīgu ekstremālu atdzesēšanu. Patiešām ekstremālu, jo aukstums, kurā tu atradīsies būs no -120 līdz -160 grādiem pēc Celsija. Sākumā var šķist dīvaini, vai tad to cilvēks maz var izturēt, ja pie -30 grādiem jau jātuntulējas kā eskimosam un citam tik un tā vēl ir auksti. Bet tur esot atšķirības, ko gan pati neesmu izbaudījusi, bet 100% ticu, ka tā ir. Tas nav tāds aukstums, kāds ir ārā ziemas laikā. Šis aukstums ir sauss gaisa – slāpekļa maisījums, kas apņem ķermeni vien 1 – 3 minūtes. Toties tādu dopingu dod!
Tam es noteikti ticu, jo mani īpaši uzmundrina laiks, kad termometra stabiņš noslīd zem -15 grādiem, kad elpojot nāsis salst ciet, gaiss liekas tik svaigs un tīrs, vismaz pie manis, te laukos, noteikti un īstenībā arī Rīgā elpot ir vieglāk, kad ir mīnusi, nevis vasarā.
Tā lūk. Nevaru sagaidīt, kad pie mums sāksies ziema. Pēc drūmā rudens ir nepieciešams balts un salts dopings.
Foto: Pilseta24.lv
